2013. gada 28. septembris

Sestā diena - nost no Kungsleden takas uz būdu kalnos

Pamostoties joprojām līst lietus, slikti gulēts, nevar saprast auksti vai nav pārāk ērti, jo spiež cietais pamats. Noguļu līdz 09:00. Lietus ir mitējies. Karsta putra un kafija ir tas, kas palīdz celties no rītiem. Šodien plānā doties pa sānu maršrutu nost no Kungsleden takas uz vientuļu būdu kalnos. Tur ceļotāji mēdz iegriezties reti. Sākumā jāiet pa taku, kas ved uz kalnu mājiņu Nallo nost no Kungsleden takas, bet pēc tam jānovirzās un jākāpj kalnā, un jādodas bez takas tikai konkrētā virzienā.
Pametu telts vietu ap 11:00. Esmu jau nedaudz apaukstējies, tāpēc mazgāšanās kalnu upē jāatliek, bet vieta laba. Turpinu vakar iesākto takas meklēšanu, kurai šeit jābūt, bet neatrodu. Eju tikai vajadzīgajā virzienā gar upi, līdz pamanu upes otrā pusē divus stāvus tālumā. Piezogas doma, ka iespējams taka ir otrā upes pusē.
Kamēr meklēju, kā tikt pāri upei, nācēji ir jau pietuvojušies. Negribēdams šodien kontaktus ar citiem ceļotājiem, ātri cenšos tikt pāri upei, un tas beidzas ar to, ka nedaudz kurpēs tiek ūdens. Nekas. Upes otrā krastā tiešām ir taka. Nesapratu gan šo joku, jo kartē taka bija iezīmēta otrā upes krastā. Lai nu paliek.
Ticis uz takas ātri atraujos no sekotājiem. Šeit ir jāšķērso vairākas ūdens straumes, kas plūst pa akmeņiem. Reizēm jāpaietas pret straumi, lai atrastu vietu kur var tikt pāri sausām kājām.
Laipas un tilti te nav. Kalnu virsotnes ir tītas mākoņos, un skats tāds, it kā apkārt būtu vulkānu krāteri.
Sekotāji vairs nav redzami, bet priekšā tālumā redzama telts un cilvēku rosība. Kādu laiku jau atkal līst lietus, bet neliels. Laika prognoze gan lietu nesolīja. Pēc laika esmu netālu no telts, eju aprunāties vai viss kārtībā. Trīs jaunieši no Zviedrijas, divi puiši un meitene, viņi šeit nakšņojuši un plāno iet turpat kur es, uz būdu kalnos. Lietus viņiem traucē sataisīties, un viņi plāno iziet pēc kādas pusstundas. Es gan gribēju šodienu izbaudīt prom no citiem ceļotājiem, bet neko darīt, būs man kompānija, viņi nāks man pa pēdām. Sāku kāpt kalnā, kur arī pacēlums ir ap 300 metriem, bet tas ir lēzenāks, salīdzinot ar kalnu, kurā uzrāpos iepriekšējā dienā, bet šeit kāpju ar visu mugursomu. Ceļš ved pa klints bluķiem. Tiekot augšā kalnā, tālāk ir tikai neliels pacēlums un brīžiem arī kritieni, par laimi krīt tikai augstums, ne es pats.
Vienā no augstākiem punktiem šodienas gājiena laikā GPS rāda 1260 metru augstumu un šeit blakus sākas viens no ledājiem, kas neizkūst arī vasarā.
Varens un noslēpumains. Šķērsoju arī vienu sniega lauku, aiz kura paveras spilgti zils kalnu ezers. Labs skats.

Vēl nedaudz un būšu sasniedzis kalnu būdu. Tā atrodas ezera krastā kalnu ieskauta.
Neliels bridiens pa sniegu un rāpšanās pāri klints bluķiem un esmu klāt. No attāluma likās, ka kāds jau atkal ir priekšā, bet tomēr neviena nav. Šo būdu uztur Zviedrijas Tūrisma federācija. Te ir krāsniņa un sagādāta malka, kaut mežu nav daudzu kilometru attālumā.
Noteikti atvesta ar helikopteru. Būdiņai ir neliels logs pa kuru tik tikko gaisma spēj ielauzties telpā. Ir divas lāvas ar deķiem un galds. Šeit ieturu pusdienas un somā ir arī alus bundžiņa, kas par godu sasniegtajam mērķim tiek iztukšota.
Sēžot uz vietas sāk salt, šeit temperatūra varētu būt ap pieciem grādiem. Zem šīs būdas ir arī geocaching slēpnis. Eju to atrast pirms ieradušies iepriekš sastaptie zviedru jaunieši. Un šeit jau viņš ir, pierakstos, atkal šogad esmu pirmais, bet pa trīs gadiem, kamēr tas te atrodas, tikai daži to ir atraduši. Uztaisu foto, un tad pēkšņi pārņem nebijušas sajūtas. Nedaudz baisi. Debesis nomākušās, tumšas. Aukstums. Visapkārt nevienas dzīvības, ne odu, ne mušu, ne kukaiņu, ne putnu, tuvākā sezonā apdzīvotā kalnu mājiņa 10 kilometri. Ir tikai akmeņi, ūdens, sniegs, ledus un gaudo salts vējš. It kā pasaule būtu mirusi, nāves ēnā. Paslēpjos būdā. Šeit arī ir viesu grāmata, pierakstos arī es un izpētu, kas vēl šeit ir bijis. No Latvijas neviens nav pierakstījies, bet no Zviedrijas te pabijis pat 80 gadīgs vīrs. Cerams es arī 80 gados būšu tik spējīgs Paliekot pa nakti šeit, ir jāmaksā par būdas izmantošanu nākošajā kalnu mājiņā, kur ir uzraugs, var arī samaksāt uz kontu, bet tas gan viss uz goda vārda, jo izkontrolēt, kas te uzturējies, nevar. Viens no variantiem bija arī šeit nakšņot un šodien doties vēl tālāk uz piecus kilometrus attālo ūdenskritumu, kurš esot viens no iespaidīgākajiem visā Zviedrijā, un pēc tam atpakaļ uz šo būdu, bet iekšēja balss saka, ka tas lai paliek citai reizei. Šodien došos atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru atnācu un nakšņošu netālu no vietas, kur nakšņoju iepriekšējo dienu, jau atpakaļ uz Kungsleden takas. Paliekot šeit pa nakti nākošajā dienā būtu jānoiet pusotras dienas norma ap 35 kilometriem. Aiz loga parādījusies rosība. Zviedru jaunieši arī ir klāt. Viņi atnākuši tikai ar vieglajām somām, visu lieko atstājot teltī. Viņi arī šeit tikai paviesosies un dosies atpakaļ uz telti. Aprunājamies par telts atstāšanu bez uzraudzības. Atzīstos, ka vienam nākt šeit ir diezgan riskanti. Ejot pa akmeņiem, ir lielāka iespēja satraumēties, un ņemot vērā, ka šeit nav mobilā telefona zonas un arī cilvēki var neparādīties nedēļu un ilgāk, palīdzību saņemt būtu grūti. Viņi pastāsta, ka, ejot vienam pa kalniem, tuvākajā vietā, kur ir kāda kalnu mājiņa, tiek pateikts kur iet un kad būs atpakaļ, ja neatgriežas, tad var cerēt, ka kāds tevi ies meklēt. Kad paliek pavisam auksti, atvados un dodos atpakaļ, lai kustoties sasildītos. Viņi paliek, lai paēstu pusdienas. Atpakaļ ceļš kā vienmēr liekas īsāks.
Ceļš zināms. Arī saule brīžiem sāk spraukties laukā no mākoņiem.
Piedomāju kur likt kāju, lai nesatraumētos, jo kāpjot uz leju pa kustīgiem akmeņiem apkrist ir vieglāk.
Vienu reizi arī pakrītu, bet bez traumām. Drīz jau esmu lejā no kalna, kur iepriekš satiku zviedru jauniešus. Vēl kādi septiņi kilometri līdz Salkas kalnu mājiņai un Kungsleden takai.
Pēkšņi pamanu, ka kāds mani vēro, netālu no takas ganās paliels bars ziemeļbriežu, mēģinu noķert viņus ar fotokameru.
Ziņkārīgi, bet arī bailīgi, ja nāk pārāk tuvu. Kā es šurp nākot viņus nepamanīju? Ielejā starp kalniem viņi tā pēkšņi uzrasties nevarēja. Kad bildēts gana, dodos tālāk.
Ezerā vēl izdomāju izmazgāt kreklu, domādams, ka tur ūdens būs siltāks kā kalnu upēs, bet nekādu atšķirību nemanīju. Pēc neilga laika arī sasniedzu Sälkas kalnu mājiņu. Ir doma par veikalu, bet pulkstenis jau ap 21:00, un te viss kluss, varbūt jau saimnieki ir devušies pie miera. Dodos cauri sētai tālāk pa Kungsleden taku, skatīdamies pēc piemērotas telts vietas. Ilgi nevaru izvēlēties, līdz apnīk staigāt un nometos it kā pieņemamā vietā. Tikai atrodoties jau teltī sajūtu, ka esmu trāpījis uz kaut kādiem ciņiem, bet esmu pārāk noguris, lai ko mainītu. Odus šodien vispār nemanīju arī šeit, kur vakar bija. Šodien pieveikti apmēram 26 kilometri.





2013. gada 22. septembris

Piektā diena - turpinu pārgājienu pa Kungsleden taku

Labrīt. Otrais rīts pamostoties teltī. Naktī atkal bija diezgan auksti pat ar jaku mugurā. Nezinu cik grādi varēja būt laukā nakts laikā, bet vēlāk nospriedu, ka varēja būt ap 8 grādiem. Laika prognozēs gan naktī rādīja ap 5 grādiem. Varbūt arī pie zemes tāda temperatūra varēja būt, precīzi nezinu. Šodien piecēlos laicīgi ap 08:00 un netālu esošās teltis jau bija nojauktas un cilvēki jau bija aizgājuši vai taisījās iziet. Man vēl brokastis un jāsapakojas. Jau no paša rīta odi arī bija jau parādījušies, kas atturēja no mazgāšanās upē, un bija arī diezgan auksti. Vispār šī vieta man palika kā mīkla, kā vietā, kur nav ne krūmu, ne koku un arī sniegs vietām saglabājies, un ir pilnīgs klajums, var būt tik daudz odu. Tā nu nomazgāju tikai muti, un ap 10:00 biju gatavs doties, kas bija krietni agrāk nekā vakar.
Šodienas maršrutā ir arī trīs geocaching slēpņi, kurus plānoju apmeklēt. Taka atkal ved nedaudz kalnā, un arī ceļotājus šeit jau redz mazāk. Agrāk izejot, redzu pāris teltis pa ceļam takas malā ar ceļotājiem, kas vēlējušies ilgāk atpūsties. Viena telts arī uzkalniņa galā. Skats jau no turienes labs, un arī odi lielākā vējā netraucē, bet riskē, ka vējš var salauzt telts konstrukciju. Šeit arī ir pirmais no slēpņiem, kurš ir tik pat kā takas malā un viegli tiek iekarots. Pa ceļam atkal apdzenu dažus ceļotājus, bet viens vīrs gados ar trekinga nūjām liekas, ka pārvietojas tik ātri kā teleportējoties. Būšu nogājis jau ap 10 kilometriem šodien. Aprunājos ar diviem zviedriem, viņiem līdzi ir arī ģitāra, ko uzspēlēt, bet neparocīgi jānes rokās visu laiku. Esmu nogājis pusi no šodien ejamā ceļa, un šeit ir kalnu mājiņa Tretja, kur palikt pa nakti, bet veikaliņš gan šeit nav. Šī mājiņa ir tikai kādus 13 kilometrus no iepriekšējās, bet tādā atpūtas režīmā vai cilvēkiem gados, ejot pa kalniem, tāds attālums ir tieši laikā priekš vienas dienas. Kā jau rakstīju, vakardienas lielo attālumu varēja saīsināt ar laivu. Šeit netālu no šīs kalnu mājiņas ir kārtējā straujā kalnu upe un arī kalns, kurā var uzrāpties.
Nogāze diezgan stāva un akmeņaina, bet augšā tikt var. Tur ir arī otrais slēpnis, kuru es arī gribu atrast. Tiku pāri kalnu upei, laipojot pa akmeņiem, un otrā upes krastā atstāju mugursomu, un sāku kāpt kalnā, kas ir apmēram 300 metrus augsts.
Kāpums ir stāvs, un viegli nav, brīžiem arī bīstami izskatās, ka varētu sākties kāda akmeņu lavīna, bet veiksmīgi tieku virsotnē. Augstums šeit ir kādi 1200 metri. Pierakstos geocaching slēpnī, šogad esmu pirmais. No šī kalna paveras ļoti plašs un labs skats.
Izbaudīt gan to ilgi nav lemts, jo sāk līt lietus. Mākoņi savilkās pusstundas laikā, un man lejā palika soma neapsegta, un pašam arī nav lietus drēbes līdzi, tāpēc ātri jākāpj lejā pēc lietus drēbēm un jāglābj somu. Lietus pieņemas spēkā, palielinu tempu un uzspēju tikt līdz somai pirms lietus bija to samērcējis. Uzvelku lietus jaku un somai pārvalku, kad sāk līt diezgan spēcīgi. Kā jau vakar solīja prognozēs, ka iespējamas lietusgāzes. Tulkojot vārdu lietusgāzes no angļu valodas tieši, sanāk lietus dušas J.
Šodien vēl plānoju noiet kādus 12 kilometrus, un nakšņot aiz nākošās kalnu mājiņas Sälka. Atkal satieku tos pašus zviedrus, viņiem iešana padodas labāk kā man, bet viņi bija gaidījuši savu draugu, tāpēc es biju viņiem priekšā. Viņi aizgāja paglābties no lietus uz šo kalnu mājiņu Tretja. Tālāk eju viens pa lietu, un citus gājējus neredz. Ļoti sāk gribēties pusdienas, un būtu jau arī laiks, bet, tā kā līst lietus un viss sapakots, un lai nesaslapinātu mantas, neko vaļā vērt nevar. Cerams, ka lietus drīz mitēsies. Mēģinu izsalkumu remdēt ar ūdeni, bet tas ir tikai uz īsu laiku. Šeit būs augstākais punkts visā takas laikā apmēram 1100 metri. Tur bieži ir sniegs saglabājies, un ir jābrien pa to, bet šogad uz takas sniega nav, tikai takas malā brīžiem parādās. Zinātāji teica, ka šogad sniegs esot ļoti maz šajā laikā un citus gadus esot krietni vairāk.
Es jau zināju, ka takas augstākajā punktā, kalnu pārejā ir uzcelta neliela mājiņa, kur var paglābties no lietus. Tur ir galds ar soliem un krāsniņa. Palikt pa nakti, izņemot ārkārtas situācijās, tur nav atļauts, bet uz pāris stundām uzkavēties var. Tur varēšu novilkt slapjo jaku un paēst, vēderam nedaudz jāuzgaida, vēl pāris kilometri. Pēc brīža satieku vēl vairākus pretimnācējus, un kalnu pāreja ar mājiņu arī jau redzama. Sasveicinoties ar sešiem pretimnācējiem, izdzirdu pazīstamu valodu – krievu. Vēl mirklis, un esmu kalnu pārejā un varu paslēpties no lietus mājiņā. Šeit jau četri cilvēki ir priekšā, divi no Zviedrijas un pāris no Vācijas. Novelku slapjās drēbes un varu papusdienot. Parunājamies par visu kaut ko, pāris no Vācijas solās braukt ekskursijā uz Latviju, kad pie mums ieviesīs eiro. Šeit ir arī viesu grāmata, kur var ierakstīties. Neviens ceļotājs no Latvijas šogad nav ierakstījies. Es pierakstos viesu grāmatā un sāku rakstīt arī šo aprakstu, lai vakarā mazāk darba. Debesis pamalē kļūst gaišākas, kas vieš cerību, ka lietus drīz varētu mitēties. Pēc brīža uzrodas vēl trīs cilvēki mājiņā, jau iepriekš satiktie zviedri, šoreiz jau trijatā. Aprunājamies, un lietus ir jau pārstājis līt. Mājiņā pavadīta vairāk kā pusotra stunda.
Izeju laukā, šeit ir arī pēdējais šodienas geocaching slēpnis, atrodu to un parādu, un pastāstu arī vienam no zviedriem par geocaching. Viņš kaut ko jau bija par to dzirdējis. Vēl parunājos ar vācieti, viņi arī paliek teltī nostāk no kalnu mājiņām, jo grib mieru un klusumu, bet kalnu mājiņās ir pieejamas tikai kopējās istabas pa sešiem. Visi taisās uz iešanu. Es izeju pirmais. Pa ceļam pieeju arī pie meditācijas vietas padomāt labas domas. Šī ir trešā meditācijas vieta, kuru redzu kopš takas sākuma.
Līdz nākošajai kalnu mājiņai ir apmēram 9 kilometri, tos noeju bez apstājas, un neviens mani neapdzen.
Brīžiem iesāpas kāja, bet, tikai tā atgādinot, ka nevajag pārpūlēties. Pie Sälkas kalnu mājiņas saceltas teltis, un tiek baudīti pirtiņas prieki, divi kailie no saunas iebriduši blakus esošajā upē. Eju ielūkoties veikaliņā.
Nopērku bundžiņu colas un šokolādi, par to samaksājot apmēram piecus latus. Jāuzņem kalorijas, enerģija tiek tērēta krietni vairāk nekā uzņemta. Saimniece arī te ir laipna, piedāvājās uzcienāt mani ar limonādi un sukādēm ar kuskusu enerģijai. Rītdiena man ir atvēlēta vienas dienas pārgājienam nost no Kungsleden takas uz vietu, kur cilvēki reti parādās. Izstāstīju par maniem plāniem rītdienai saimniecei, izpētīju karti, uzjautāju par telts vietām un laika prognozi. Rīt sola apmākušos laiku bez lietus, bet uz vakaru skaidrošoties. Atvados un eju nost no Kungsleden takas rītdienas plānotā pārgājiena virzienā.
Gribu šeit netālu celt telti, jo ir jau vakars, šodien noiets krietns gabals un arī odi sāk nelikt mierā, bet saimniece teica, ka labas telts vietas būs ne ātrāk kā pēc pusotras stundas gājiena. Eju gar kalnu upi, šeit bija jābūt takai, bet taku neredzu. Priekšā vēl neliela straumīte, kuru šķērsoju ar plikām kājām, novelkot kurpes, jo bija iespēja tās piesmelt. Šeit arī atrodu pieņemamu vietu teltij, un no uzkalniņa atpakaļ ir redzama arī Sälkas kalnu mājiņa. Uzceļu telti, un pēc pusstundas sāk līt lietus un pārstāja tikai kaut kad uz rīta pusi. Šodienas lietus pa dienu pārbaudīja, cik labi savu darbu dara lietus jaka un somas pārvalks, un jāsaka, ka ūdens nekur iekšā netika. Šodien nakšņošanas vietā augstums ir jau 900 metri, un saģērbos uz nakti kārtīgi, jo būs auksti. Šodien noieti apmēram 25 kilometri, un pagaidām turos pie plāna. Arī pie šīs telts vietas blakus ir upe, kas šalc kā jūra un atgādina manu pārgājienu no Liepājas uz Kolku. Aizmiegu klausoties, kā lietus lāses dauza telts jumtu.



2013. gada 16. septembris

Ceturtā diena - turpinu pastaigu pa Kungsleden


Naktī bija nedaudz vēsi, guļot t-kreklā, nākamo nakti būs vēl kaut kas jāuzvelk. Piecēlos vēlu ap 10:00. Kamēr uzvāra brokastis, paēd, sataisās, sapako somu un nojauc telti, paiet gandrīz divas stundas. Kamēr taisījos kādi pieci ceļotāji pagāja man garām. Jau iepriekšējā vakarā domāju šodien iet uz blakus esošo kalnu upi mazgāties, un tā nu prom uz upi bariņā nē, viens.
Ūdens protams ļoti auksts, bet svaiguma sajūta laba.
Uzpildīju dzeramo ūdeni un devos ceļā. Šodien jānoiet kādi 22 kilometri. Plāns nakšņot tāpat kā šodien pāris kilometrus aiz nākošās kalnu mājiņas Alesjaure.
Taka šodien sākumā iet kalnā, augstuma metri nomainās no 500 līdz 800, līdz ar to paliek aukstāks, un pazūd koki šajā augstumā. Atpakaļ skatoties paveras labs skats no kalna. Uztaisu pāris bildes. Taka ved pa ieleju, un no kalniem kūstošais sniegs kūstot veido ūdenskritumus, kas dzirdami ļoti tālu, skaņa ļoti līdzīga kā jūras šalkoņa, un šī skaņa jau mums, kas dzīvo pie jūras, ir labi pazīstama.
Šodien ejot es apdzenu vairākus ceļotājus, kas takas malā atpūšas pauzītēs. Visi sveicinās. Pārsvarā iet pa diviem, bet ir arī kompānijas pa trim, četriem un pat pieciem un arī solo ceļotāji un ceļotājas. Visi jau sagatavojušies lietum, somas apklātas ar lietus pārvalkiem, bet lietus pa visu dienu nobirdināja tikai dažas piles. Aprunājos ar diviem dāņiem, viņi arī zina šo to par Latviju, paši šodien esot apmaldījušies, jo gribējuši noiet kaut kur sāņus. Tāpēc vislabāk, ja ir GPS, bet es lasīju, ka tā esot viena no kļūdām paļauties tikai uz GPS, jo var sabojāties un beigties baterijas, kas nevar notikt ar papīra karti. Man būtu jāiztērē ap 30 LVL, lai iegādātos topogrāfiskās kartes visam apgabalam, kuru plānoju noiet. Varu iztērēt to labāk un noriskēt tikai ar GPS. 
Pusceļā domāju ņemt pusdienu pauzi, tā arī daru atpūšos uz paēdu. Taka tālāk līdz kalnu mājiņai ved gar ezeru. Redzu arī divus makšķerniekus. Šeit ir iespēja izsaukt arī laivu, kas aizved līdz kalnu mājiņai kādus 5 kilometrus, tiem, kas ir pārāk noguruši, lai tiktu līdz galam saviem spēkiem.
Tālāk ejot samērcēju kājas vietā, kur laipa bija nokalpojusi savu laiku un salūzusi un vēl kādā vietā, kur bija lieli dubļi un laipas vispār nebija. Redzēju arī kādu vietējo iezemiešu apmetni, šaubos gan vai arī ziemā tur dzīvo, kad sals līdz 40 grādiem un sniegs pāris metram.
Drīz ar redzama kalnu mājiņa Alesjaure. Blakus arī tāds neliels vasaras māju ciemats pie ezera, kur vizināties ar laivām. Arī šeit ir pieejams veikals kalnu mājiņā, un domāju to apciemot, kaut gan šobrīd man nekā netrūkst. Nopirku mazo kolas bundžiņu, cena sešas reizes lielāka nekā pie mums veikalā. Tur pat pie kalnu mājiņas izdzēru kolu un pārvilku zeķes, jo tās bija slapjas. Virs kalnu mājiņas ir arī kaut kādas antenas, tā ka kaut kādi sakari te tomēr ir.
Parunājos ar saimnieku par laika prognozi rītdienai. Viņš zināja, ka sola ne tik jauku laiku kā šodien, vietām iespējamas lietusgāzes.
Atvados un dodos tālāk, vēl kādi trīs kilometri jānoiet līdz telts vietai. Šeit takas malā saglabājies vēl sniegs. Redzu jau vienu telti, bet man vēl nedaudz jānoiet, līdz sākšu skatīties, kur celt telti. Pie lielākas upes atkal jau divas teltis priekšā, un arī es savu šeit domāju celt. Pēc neilgas meklēšanas atrodu telts vietu. Vietām telts vietas ir grūti atrast, jo pamats ir nelīdzens un akmeņains. Arī šeit apstājoties nez no kurienes uzrodas odi un sāk uzbrukt. Telts vienā momentā ir gatava, kas ir glābiņš no odiem. 

Tagad vakariņas un atpūta. Šodien vēl par spīti odiem bija spēka iziet laukā no telts pabaudīt apkārtni.

 
Endomondo atkal uzrāda aptuveni, šodien tika pieveikti apmēram 24 kilometri.

TURPINĀJUMS

TREŠĀ DIENA



2013. gada 14. septembris

Trešā diena - iepazīšanās ar Kungsleden taku


Gulēts ir tikai kādas četras stundas. Šodien būs grūta diena, jo papildus pirmajā dienā noejamajiem kādiem 17 kilometriem, ir plāns uzstaigāt sākumpunktā esošajā kalnā Nuolja.
Pamazām vilciens tuvojas gala punktam, vēl kādi 150 kilometri. Aiz loga nomainījies skats, redzami tikai mazi, pa pusei nokaltuši bērziņi un pa kādam skuju kokam. Nokrita pāris lietus lāses, laiks pamatīgi nomācies. Vilcienā visi jau šķauda un cīnās ar iesnām. Man arī pa nakti guļot vilcienā nosala mugura, iesnas var ātri dabūt, vajadzēja uzvilkt vēl kādu drēbes gabalu. Pārsteidza, ka vilcienā uz ziemeļiem brauc arī melnādainie un čigāni. Paēdu brokastīs pēdējos ātri bojājošos ēdienus no Latvijas. Vilciens te vairs tik ātri nebrauc, tik tā ap 100 km/h un vēl apstājamies pilsētā Kiruna uz kādām 20 minūtēm vismaz. Sliedes šeit uz ziemeļiem ir izbūvētas daļēji pateicoties Kirunas pilsētai, jo šeit iegūst dzelzs rūdu lielos apmēros. Iegūstot to rūdu, zem pilsētas jau izveidojies liels tukšums pazemē, un tiek realizēts pilsētas pārvietošanas projekts. Pēdējie 80 km, vilcienā palikuši lielākoties cilvēki ar mugursomām, un mazākas par manējo nemana, tikai lielākas. Un nu jau mana kārta izkāpt. Kopā ar mani izkāpj vēl kādi 20 cilvēki ar mugursomām, arī japāņi ir šeit. Nobildēju aizejošo vilcienu.

Sveika nekuriene. Laiks diezgan labs, aukstumu nejūt. Dodos apskatīt šeit esošo tūristu staciju, mani interesē veikals, kādas cenas un ko vispār var nopirkt. Man it kā vajadzēja līdzekli pret odiem, Latvijā nopērkamie nekam neder. Izstaigāju veikalu izšausminādamies par cenām, pārdodas arī laba GORE-TEX® virsjaka un cena tieši tik liela, cik man līdzi visam ceļojumam. Par odu līdzekli aizmirstu un izeju no veikala, bet pēc tam atceros un atgriežos. Pārdodas divu veidu, viens kaut kāds smērējams kā līmes zīmulis, otrs pat īsti nesapratu, bet izskatījās, ka kaut kas dedzināms, kā dūmu svece. Visi apraksti tikai zviedru valodā, atmetu ar roku, gan jau vienu dienu iztikšu, nopirkšu vēlāk, ja vajadzēs, sākumā odus nemana. Tā vietā nopērku šokolādi un gāzēto dzērienu par super dārgām naudiņām un eju prom. Laukā uztaisu pāris bildes un ieraugu svarus ceļotāju somu svēršanai. Man par lielu izbrīnu lielā un mazā soma kopā sver tikai 17 kg, bet uzliekot uz muguras liekas, ka nesu vēl vienu sevi.

Lai nu kā, bet uzzinot, ka nesu tikai 17 kg rodas pārliecība, ka to jau varu celt un arī nest viegli. Tālāk ceļš ved uz netālu esošo upes caurteku zem ceļa, kur jānoskaidro viena lieta priekš geocaching slēpņa. Ūdens tur labi parāda savu spēku. Uztaisu daudz bildes no visām pusēm.
Tālāk ceļš ved uz jau iepriekš pieminēto kalnu, kas atrodas te, takas sākumā. Kalns iespaidīgs, un tur ir iespēja daļēji uzbraukt augšā ar pacēlāju, bet tas maksā nedaudz pāri 20 latiem par turp-atpakaļ biļeti. Ziemā tur ir slēpšanas trases, bet vasarā labi skati un iespēja pusnaktī braukt augšā vērot pusnakts sauli. Pieeju pie lodziņa un pirmais ko paprasu, vai augšā kalnā iet arī taka tiem, kas grib kāpt, un laipni saņemu norādes un, ko tad, jākāpj. No apakšas nelikās, ka būs tik grūti, lielā soma velk pie zemes. Domāju, ka vajadzēja uzprasīt, lai pieskata manu somu, bet tik nezinu vai būtu uzņēmies. Kādu gabalu nogājis, nolieku somu, lai atpūstos, un atpakaļ celt mugurā to somu vairs negribas ne par ko. Atstāju somu turpat takas malā un kāpju tālāk bez somas. Domāju, kurš tad te nāks un kur nu vēl ņems tādu smagumu. Kādu gabalu vēl uzkāpis, ieraugu netālu divus pusaudžus, kas izskatās, ka kaut ko lasa, ogas vai augus, lai gan tuvumā ogas nemanu. Uzreiz paliek nemierīgs prāts par somu, bet turpinu kāpšanu. Ticis kalnam pusē, saprotu, ka, lai uzkāptu pašā augšā, tas būs ilgi un spēkus arī būšu patērējis. Somu vēl varēja redzēt kā punktiņu pa puskilometru, bet kāpjot vēl augstāk redzamība pazustu. Tā nu izlemju mest kalnam mieru, esmu jau pietiekoši augstu, lai pārredzētu visu apkārtni.
Uztaisu pāris foto un dodos lejā. Lejup ceļš arī nav viegls taka līkumota un izskalota un brīžiem pārvēršas par strautu. Sazvanos ar mājiniekiem, jo te zona vēl ir, bet tālāk vairs nebūs vairākas dienas.
Ticis lejā varu sākt iekarot Kungsleden taku. Takas sākumā pierakstos vēl vienā slēpnī un palūdzu, lai mani nobildē. Vēlāk nospriedu, ka vieglākais veids, kā uzsākt sarunu ar svešinieku/ci, ir palūgt, lai ar manu fotokameru mani nofotografē.
Pēc brīža jau speru pirmos soļus pa Kungsleden taku.
Sajūtas tādas it kā gremdētos sen gaidītā veldzējošā ūdenī. Nevaru beigt iemūžināt to digitālajos datu nesējos. Taka sākumā visu laiku ved gar jau iepriekš pieminēto upi, kas vienaldzīgu neatstāj, jo tā tiešām ir iespaidīga.


Sākumā ir salīdzinoši liela cilvēku kustība, daudzi nāk pretējā virzienā. Manā virzienā neviens neiet, jo es vēlu sāku un visi jau aizgājuši. Uz takas visi viens otru sveicina ar uzsaucienu „hei” vai „hei-hei” Ievēroju, ka sievietes vairāk saka „hei-hei”, bet vīrieši „hei”, bet vēlāk izspriedu, ka „hei-hei” varēja būt draudzīgāk. Pa taku man šodien plānots noiet kādus 17 kilometrus. Pēc diviem kilometriem nonāku līdz vietai, ko sauc par meditācijas vietu.
Vienā laikā ar mani pienāk sieviete no otras puses. Man rokā bija fotokamera, un sieviete pati piedāvājās mani nofotografēt. Tad viņa man prasīja, vai es ko zinot par šīm meditācijas vietām, uz ko es atbildēju, ka nē, un viņa sāka stāstīt, ka uz priekšu vēl ir astoņas šādas vietas un tās izveidojis kaut kāds tur domātājs, neatceros vārdu. Katrā meditācijas vietā ir akmens ar iegravētu tekstu - domu graudu, vienā pusē zviedru valodā un otrā sāmu valodā. Viņa iztulko, ka uz šo akmeni ir rakstīts „garākais ceļojums sākas tevī pašā”, ja pareizi atceros. Tad tiek parunāts vēl no kurienes esam un kāpēc esmu izvēlējies Kungsleden. Atbildu, ka man patīk neskartā daba un Zviedrijā vēl nebiju bijis. Viņa ir no Stokholmas un par Latviju šo to zinot. Atbraukusi padzīvot pāris dienas kalnu namiņā. Tad viņa vēl pastāstīja, ka pirms vienas dienas ir bijis stiprs lietus un taka vietām ir pārplūdusi, ka jābrien līdz potītēm. Atvados un dodos tālāk. Taka šajā posmā ir iestaigāta un viegli pamanāma, un papildus vados pēc GPS. Iet nav grūti, jo šis posms ir lēzens, vietām tikai izveidojušies dubļi no staigātājiem un laikam no iepriekšējās dienas lietus. Daudzās vietās ir koka laipas, tur kur mitrāks un akmeņaināks un koka tiltiņi pāri mazākām upītēm,
un dzelzs tilti iekārti trosēs pāri lielākām upēm.

Bauda iet. Paņemu dažas mazas pauzītes un kilometri skaitās diezgan lēni. Pirmā dienā vēl nav pierasts pie iešanas, un ņemšanās pa kalnu takas sākumā arī ir jūtama. Šeit blakus ir arī sniega motociklu trase, pa kuru brauc martā un aprīlī. Brīžiem garām aizlido arī pa kādam helikopteram, tie piegādā preces kalnu mājiņām. Ceļu pa kurieni piebraukt pie šiem namiņiem nav. Pēc brīža uz takas parādās lielāks slapjums un brīžiem arī laipa ir zem ūdens pāris centimetrus. Kurpes man ir ar ūdensizturīgo pārklājumu, bet vienā brīdī dziļākā vietā ūdens iesūcas arī nedaudz kurpē, bet tāds dziļums līdz potītēm nebija nekur. Pusceļā ir nojume ar krāsniņu, kur var atvilkt elpu sliktos laika apstākļos.
Ir arī tualetes un atkritumu tvertnes. Tālāk ejot vienu reizi aizeju pa nepareizu taku, bet ātri to laboju.
Vēlāk gar taku esošo upi nomaina ezers, un jau pēc laiciņa priekšā ir redzama Abiskojaure kalnu mājiņa pie ezera, kūp skurstenīši, smuks skats.
Šajās mājiņās var tikt pie gultasvietas, tur ir virtuve, kur pats vari pagatavot sev ēdamo un telpa, kur izžāvēt drēbes. Elektrība un tekošs ūdens (duša) šeit nav. Daļā mājiņu ir pieejama sauna un neliels veikals. Tā kā es dzīvošu teltī, tad gultasvietas man nav aktuāli, bet interesē, ko un par kādām naudiņām var iegādāties veikalā. Mājiņa atrodas kādus 400 metrus nost no takas. Drīz jau arī esmu klāt un dodos apskatīt. Šeit visur ir norādes, arī angliski ir norāde uz veikalu. Izlikts arī cenrādis par pieejamiem pakalpojumiem. Starp citu vārds veikals ir viens no nedaudzajiem, ko iemācījos zviedru valodā. Satieku saimnieci un viņa man sāk stāstīt , ka mani jau iepriekš esot redzējusi, atbildu, ka nevar būt, jo esmu tikko ieradies. Veikalā ir pieejami galvenokārt konservi, dažādi sausie maisījumi, kur jāuzlej tikai karstais ūdens un ēdiens gatavs, un saldumi. Nav nekādi produkti, kas ātri bojājas, kā augļi, maize, desa, siers. Es biju domājis nopirkt kaut ko līdzīgu maizei, ko pieēst klāt pie konserviem. Kad ieminos pārdevējam par maizi, viņš norāda uz plauktā esošajām sausmaizītēm un sāk taisnoties, ka viņiem neesot iespēja nodrošināt tradicionālo maizi, jo piegādes notiek reti. Saprotoši piekrītu viņa teiktajam un izvēlos sausmaizītes ar uzrakstu sport, tur vairāk kaloriju. Cenas visam aptuveni divreiz lielākas kā zviedru supermārketā un pieņem tikai skaidru naudu. Vēl aprunājamies, no kurienes esmu un cik tālu, un kur iešu, un es dodos prom. Šeit blakus ir arī viens geocaching slēpnis. Sākumā tajā virzienā priekšā ir purvs, bet iznākot no veikala mājas redzu, ka tajā virzienā ir arī kāds sānu maršruts un iet taka. Dodos turp. Taka krietni pārplūdusi, tomēr nonāku līdz slēpnim, pierakstos. Šeit pirmo reizi tā nopietnāk par sevi liek manīt odi, iepriekš tikai pa kādam parādījās. Lai gan te vakars un nakts brīžiem neatšķiras no dienas, kad ir apmācies, odi jūt, ka vakars tomēr ir vakars un vakariņas ir vajadzīgas. Atpakaļ ejot uz slapjās laipas paslīd kāja, un nedaudz atkal kurpē tiek mitrums, bet vēl tikai kādus 2 kilometrus domāju noiet un celt telti.
Izejot atpakaļ laukā uz Kungsleden taku, pēkšņi pamanu, ka man vairs nav fotokamera. Esmu to kaut pazaudējis. Nedaudz pabojājas noskaņojums. Mēģinu atcerēties, kur pēdējo reizi bildēju. Atceros, ka tas bija nesen, tilts, kas ved uz Abiskojaures namiņu, izkrist viņa nevarēja, jo soma dziļa, kabatā neliku, liekas, ka tobrīd nesu viņu rokā, turot aiz mini statīva, jo tā ir ļoti ērti, un kamera vienmēr gatavībā. Sāku jau domāt par to, ka ne velti man otra kamera ir līdzi. Tā protams ir sliktāka, šī bija speciāli iegādāta šim braucienam, bet žēl viss sabildētais. Tātad izspriedu, ka vai nu esmu atstājis veikalā, vai pie slēpņa. Dodos atpakaļ uz veikalu, jo liekas, ka pie slēpņa man jau viņa nebija. Un jā, šoreiz viss beidzas labi, kamera stāv veikalā, saimniece jau bija izmeklējusies īpašnieku, bet neviens nebija pieteicies. Pasakos un dodos prom. Šī aizmāršība man lika noiet lieku kilometru atpakaļ uz šo namiņu.
Šeit pirmo reizi paņemu un nogaršoju dzeramo ūdeni no upes, ir labs. Ūdens šeit ir dzerams no jebkuras upes, jo tas plūst no kalniem. Pulkstenis tuvojas jau deviņiem vakarā. Pamanu vēl vairāku cilvēku kompāniju, kas aiziet pretējā virzienā. Nobrīnos par tik vēliem gājējiem, bet nu, tā kā pa nakti nesatumst, var arī iet pa nakti un pa dienu atpūsties. Šeit jau pamanu vienu telti, bet es eju tālāk, jo doma telti celt pie upes, jo tā esot vislabāk. Ir kur nomazgāties, ūdeni paņemt un drēbes izmazgāt. Tālumā jau izdzirdu upes šņākoņu, pienākot tuvāk, redzu, ka arī šeit jau divas teltis priekšā. Nedaudz nostāk ceļu arī es savu telti, vieta laba. Izbaudu odu uzbrukumu. Pie vienas no teltīm redzu arī divus tīkliņmaskās, kas mēģina pasargāties no odiem, bet nu neērti ar tādām darboties. Telti uzceļu ātri odu skubināts. Aizdodos uz upi pēc ūdens un izmazgāt zeķes. Upe atrodas lejā no kalna. Telti sanāk atstāt bez uzraudzības, bet te tā visi dara, esot droši. Mazo somiņu ar pasi, naudu, telefonu un fotokameru gan paņemu līdzi. Lejā plūst strauja kalnu upe, ļoti skaista.
Paņemu ūdeni vakariņām, izmazgāju zeķes un dodos atpakaļ. Vairāk no telts laukā nelienu, jo tur laukā ir odi un gribās atpūsties. Šodien pieveikti kādi 25 kilometri kopā ar takas sākumā esošo kalnu. Laiks ļoti labs šodien, apmācies, bet mākoņi augstu, kalnu galotnes gandrīz redzamas. Nokrita tikai dažas lietus lāses, ja būtu saule, tad kustoties būtu karsti. Tika satikti kādi 10 garām gājēji uz takas. Patīkams nogurums, mīksta gulēšana sūnās, svaigs gaiss un upes šņākoņa fonā. Vēl nesen tikai par to domāju, bet nu jau izbaudu.

Endomondo kilometri saskaitīti mazāk, jo baterijas taupīšanas nolūkā GPS tika ieslēgts tikai ik pa laikam, tāpēc līkumi vietām iztrūkst un tas saīsina distanci. Endomondo arī labi var redzēt takas sākumā esošā kalna pieveiktos augstuma metrus.

TURPINĀJUMS

OTRĀ DIENA