2016. gada 29. marts

Pastaiga Norvēģijas kalnos - septītā diena

Esmu labi izgulējies, ērtības tomēr ir laba lieta, bet teltī tomēr pavisam citas sajūtas, tās piedod asumiņu un piedzīvojuma sajūtas. Vācieši no manas istabas ceļas agri jau septiņos no rīta. Tad es arī izmantoju iespēju laicīgi piecelties, vismaz vienu reizi, jā, man patīk pagulēt ilgāk. Visi kopā izvācamies no istabas un izslaukām to. Uztaisu brokastis, un aplūkoju informāciju par vienu geocache, kas tepat blakus, doma pameklēt, ejot prom. Par palikšanu maksa ir 335 kronas.
Atvados un eju prom, manā virzienā arī šodien neviens neiet, te takas pienāk no visām debespusēm un citi iet citur.
Sakumā kādu laiku meklēju geocache, nebiju pareizā augstumā, un pēc minūtēm desmit, atrodu. Iekšā nekā interesanta nav.
Turpinu kustēties pa taku sniegā, kādu laiku vēl, atskatoties aizmugurē, redzams kalnu namiņš. No gaisa krīt lietus putekļi, citādi laiks labs, vējš no mugurpuses un sāniem.
Neilgi no sākuma jau pirmā vieta, kur jābrien, it kā varētu pastaigāt gar krastu un iespējams sameklēt, kur var tikt pāri bez brišanas, bet ātrāk un vieglāk ir noaut kurpes un pārbrist, dziļums tikai līdz potītēm, otrā krastā gan iznāk stāvēt sniegā.
Tālāk atkal eju pa sniegu, te vēl kāpju augstāk, jau 1450 metri virs jūras līmeņa.
Takas marķējums saskatāms tikai vietām, vairāk eju virzienā pēc kartes.
Pirmā vieta, kur šodien bridu pāri upei, kartē nemaz nebija iezīmēta kā brienama.
Bet tūlīt būšu klāt vietai, kas kartē ir iezīmēta kā brienama. Nonākot netālu no vietas, kur būtu jābrien pāri upei, taka kartē manāmi atšķiras no iezīmētās dabā.
Visapkārt puskusuši sniega lauki un vietām strauja upe izlauzusies no sniega, bez krasta, kur varētu tai droši pieiet klāt, sniegs ar ūdeni pakausēts un pie krasta karājas pāri ūdenim. Vietām arī izskatās, ka sniegs ir pāri dziļākām bedrēm, kas pilnas ar ūdeni un tālāk iet nav droši, jo var pēkšņi iekrist ūdenī, kura dziļums nav nosakāms. Esmu jau šķērsojis pāris bīstamas vietas, kur zem sniega varētu būt izveidojusies upe, bet tālāk sniegs ir pārāk izkusis, lai noturētu cilvēka svaru.
Noķēru tādu kā paniku, pa galvu šaudījās dažādas domas, pāris no tām nebija ar laimīgām beigām. Novirzījos gan no kartē iezīmētās takas, gan dabā esošās un vienā vietā tomēr gandrīz droši pietuvojos upei un varēju novērtēt upes dziļumu, dziļums svārstījās no ceļa līdz viduklim, bet otrā krastā upei bija apmēram metru augsta sniega ledus siena un no upes dziļuma ar straumi izkāpt otrā krastā likās vairāk neiespējami nekā paveicami, ja brienu ar visiem zābakiem pa ūdeni, tad vēl varētu sniegā iespert kādu kāpsli.
Biju jau gatavs mēģināt tikt pāri tepat, bet kaut kāda balss tomēr aicināja to nedarīt un paiet vēl gar krastu gar upi. Un jā, ieraugu vietu, kur upe jau ir dziļāka un straujāka, bet vieta ir šaurāka un tai pāri ir sniega tilts kā arka, kas domāju izturēs manu svaru, sniega biezums apmēram pusmetrs. Ātrā lēcienā, pāris lielos soļos esmu pāri upei sniega kalnā sveiks un vesels. Ir liels prieks un atvieglojums, ka pat aizmirstu tuvumā nobildēt šīs bīstamās vietas. Vēl jātiek galā ar otru kartē atzīmēto brienamo upi.
Nonākot līdz tai vietai, šeit pavisam viegli izdodas upi šķērsot pa sniegu, upe izgrauzusi tuneli zem sniega un no sāna redzams, ka sniega biezums virs upes ir apmēram viens metrs. Tagad tikai vēl apmēram septiņi kilometri līdz vietai, kur domāju apmesties. Sāk gribēties ēst, bet visu laiku pūš auksts vējš, ka negribas stāties, sākumā uzēdu cepumus, vēlāk no somas izņemu maizītes, bet uz ēšanu nestājos.
Šeit gan nevienu necerēju satikt, bet pretī nāk viens ceļotājs un uzrunā mani ar tekstu „Hello lonely hiker” (tulk. Sveiks vientuļais taku staigātāj'), ar smaidu atbildu „no tāda dzirdu”. Aprunājamies, viņš ir no Beļģijas un bijis arī Latvijā, dzīvojis mežā pie Rēzeknes. Palicis Latvijā ilgāk, jo salauzis kāju un bija jāsadziedē. Viņam uz somas ir uzšūta latviešu saules zīme un viņš ar lepnumu paziņo, ka tā viņu sargā. Braucis ar stopiem un par Latviju Beļģijā veidojis izstādi. Viņam Latvija patīkot. Viņš palicis kalnu namiņā, kurinājis krāsniņu un namiņš esot gatavs mani uzņemt, ar smaidu saku, ka apdomāšu piedāvājumu.
Izstāstīju viņam par sniega tiltu, kur šķērsoju upi, viņš jau ar kādu bija runājis, ka esot briduši pāri upei līdz viduklim. Cer, ka izdosies atrast manis minēto tiltu. Šis tips ir īsts izdzīvotājs un piedzīvojumu meklētājs. Viņam vējš no priekšpuses un bārda vējā un aukstumā apsarmojusi. Tad arī šķiramies.
Vēl nedaudz un esmu klāt pie kalnu namiņa, šeit neviena nav. Apskatu apkārtni, telti te uzcelt var tikai sniegā, pulkstenis tikai pāri trijiem dienā, šodien agri esmu startējis. Pēkšņi parādās viens ceļotājs, uzrunāju viņu, viņš ies uz kalnu namiņu, no kura es atnācu šodien, gribu izstāstīt viņam par sniega tiltu, bet viņš slikti runā angliski, jūtu slāvu akcentu, pajautāju krieviski, un jā, to saprot labāk, viņš ir no Ukrainas, nospriežam, ka līdz ar tumsu viņam būtu jāsasniedz kalnu namiņš. Viņš aiziet.
Nespēju atteikties atkal no palikšanas namiņā, te piedevām ir arī elektrība, jo netālu ir dambis un hidroelektrostacija, tad jāizmanto iespēja uzlādēt gadžetus. Pēc kādas stundas redzu tālumā tuvojamies divus stāvus. Nodomāju, ka būs kompānija. Pēc brīža ir klāt pāris no Holandes, viņi paliek tikai uzvārīt pusdienas, apspriežas par palikšanu man nesaprotamā valodā, laukā līst lietus. Runājamies par visu kaut ko. Viņi atbraukuši uz Norvēģiju ar savu auto, bet tam saplīsis sajūgs, nodevuši servisā un paņēmuši nomas auto, iztērējuši veselu kapitālu. Viņi trīs dienas pastaigās pa šiem kalniem. Viņiem interesē arī situācija Latvijā un attiecības ar Krieviju, vai cilvēki nedzīvo bailēs, pēc notikumiem Ukrainā, izprašņā mani par šīm tēmām. Kad ir paēsts, lietus arī mitējies un viņi iet laukā meklēt vietu teltij, apspriežam arī iespēju celt telti sniegā. Viņiem iepirkts jauns ekipējums, ir arī piepūšamie matracīši, vēlas izmēģināt. Novēlu veiksmi un viņi aiziet. Pēc ilgāka laika, atkal tālumā redzu tuvojamies vienu stāvu, ir jau pāri sešiem, ierodas puisis no Norvēģijas, es saku vietējais, bet viņš saka, ka nav vietējais, ir no lielpilsētas. Šo to parunājam un tad jau laiks gulēt.


2016. gada 22. marts

Pastaiga Norvēģijas kalnos - sestā diena

Plāns celties agrāk kā iepriekšējās dienās, lai varu laicīgi iziet. Pa nakti guļu labi. Pieceļos stundu agrāk kā citās dienās un nedaudz pāri desmitiem esmu gatavs ceļam. Laiks arī labs, brīžiem caur mākoņiem parādās saule.  
Uzsākot iet, aizmugurē redzu četru cilvēku kompāniju, bet mans temps ir lielāks un ātri aizmūku no viņiem. Šodien kājas sausas salīdzinājumā ar citām dienām, iet ir ērti.
Taka sākumā iet kā pa klinti, taisnu kā galds, varētu pat padomāt, ka te izliets betons.


Netālu no takas ir arī daži norvēģu vasaras namiņi, pat valsts karogs izkārts pie mājas.


Satieku arī vienu pretī nācēju, sasveicināmies. Šeit pa ceļam ir arī kalnu māja, kur var palikt pa nakti un nopirkt pārtiku.
Ticis līdz šim namiņam uztaisu pusdienu pauzi. Apskatu namiņu, neviens šobrīd uz vietas nav. Kādu laiku jau sācis smidzināt lietus, bet ļoti nedaudz, gandrīz nemanu.
Šeit taka pagriežas, šķērsoju pa tiltu upi. Tālāk takas priekšā neliels grāvis, ir jābrien, noauju kurpes un ātri esmu pāri.
Vēl daudz jāiet un atkal jākāpj kalnā. Pagaidām, kā no rīta, sniegs uz takas nav, bet, kāpjot augstāk kalnā, tas atkal sāk parādīties.
Zem sniega šur tur redzamas upes, bet vietās, kur sniegs virs upes ir plānāks, tas maina krāsu uz tumšāku un var nojaust, kas tur iet nav droši. Vietām, kur iestaigāta taka sniegā, jau izveidojies caurums sniegā, tad ir jāveido jauna taka pavirzoties uz vienu vai otru malu. Šodien ļoti labs noskaņojums, ka nemanot visu laiku dungoju dažādas dziesmas.
Vēl pirmajā dienā, kad sāku iet pa kalniem un sniegu, dziedāju par ziemeļmeitu.
Pēc laika atkal jābrien pāri upei, tas man problēmas vairs nesagādā.
Pārbrienu un eju tālāk, un atkal jābrien, visu laiku tik spēj aut nost apavus.
Vairāk gan kartē upes nemanu un tā arī ir.
Šodien laiks arī liekas siltāks, uz vietas stāvot arī odi grib papusdienot un pat ejot pa sniegu, odi nezin no kurienes uzrodas. Interesanti.
Sniegs paliek arvien vairāk, arī augstums visu laiku pieaug ejot kalnā. 
Ir doma palikt kalnu namiņā, kas būs pēc kādiem pāris kilometriem, jo apkārt ir daudz sniegs un ar teltsvietu būs švaki, aukstums arī te augstumā varētu būt lielāks.
Jau pāris kilometrus no namiņa var saost dūmu smaku, kāds kurina krāsniņu.
Drīz esmu arī klāt, te izskatās tīri ziemīgi, tikai klintis un sniegs. Augstums jau 1350 metri virs jūras. Šodien kā ierasts atkal nostaigāti 20 kilometri.
Šis namiņš izrādās populārs, vairāki ceļotāji jau priekšā.
Mājiņu pieskata sieviete ar suni.
Man vieta arī atrodas, varēšu pagulēt gultā pārmaiņas pēc. Te jau ir kādi septiņi cilvēki. Sākumā pārģērbjos un atlaižos gultā nedaudz atpūsties. Virtuvē pie galda notiek aktīvas sarunas, sākumā pat nedaudz nožēloju, ka izvēlējos palikt namiņā, jo daudz cilvēku te. Pēc apmēram stundas eju veidot sev vakariņas, aprunājos ar citiem, te viens ceļotāju pāris no Vācijas un divas sievietes tepat no Norvēģijas. Viena no sievietēm zin arī krievu valodu, nedaudz parunājam arī pa krieviski, tā jokodamies. Pierakstos viesu grāmatā. Par laika prognozi neviens neko nezin, prasu arī par taku, kur iešu rītdien, bet nav ziņu, cik labi tā taka ejama.
Kāds pirms pāris dienām esot tur arī gājis un atpakaļ nav nācis, tātad kaut kur jau ticis, diezgan loģiski. Šeit ir arī karte, paskatos, ka šodienas maršrutā ir atzīmētas divas vietas, kur bridu pāri upei un rītdienas maršrutā arī uzrādās divas vietas, kur jābrien. Tad jau eju uz istabu un pierakstu dienas notikumus. Kādu laiku vēl virtuvē dzirdamas sarunas, bet palēnām visi pieklust. Istabā, kurā es guļu, ir četras gultas, un viena gulta vēl palika brīva. Sega nu gan silta šeit un matracis ļoti ērts.


2016. gada 19. marts

Pastaiga Norvēģijas kalnos - piektā diena

Pa nakti sāp kājas no slodzes, nevar aizmigt, auksti nav. Atkal, kā no vakara, visu nakti līst lietus, bet ne stipri. Negribas celties, sagurums un lietus, tomēr desmitos no rīta ceļos, nevar atpalikt no grafika. Varētu vienu dienu palaiskoties, bet atpūtas dienas nav ierēķinātas plānā. 
Interesants ūdenskritums dienas beigās

Pusdivpadsmitos atstāju šo vietu, lietus pārstājis līt, noeju atkal gar stāvlaukumu, tur atkal pilns ar tūristu autobusiem, populārs šis Voringa ūdenskritums. 
Zemie mākoņi nakšņošanas vietā







Pašā sākumā jāiet pārsimts metri pa šoseju uz takas turpinājumu, bet sajaucu virzienus un noeju liekus 600 metrus. Staigāju šurpu turpu pa šoseju, smieklīgi. 
Te nakšņošanas vietā bija tikai 650 metri virs jūras līmeņa, tagad būs jākāpj atpakaļ kalnos. Taka sākumā zemākās vietā ir pārplūdusi, tieku pie slapjām kājām, un arī te takas krustojumā aizeju pa nepareizu taku. Šoreiz gan tikai lieki 200 metri, kad pamanu un griežos atpakaļ. Te pie šosejas arī uz takas ir vairāk cilvēku. Ejot apdzenu piecu cilvēku kompāniju ar bērniem. Pasveicinu. Priekšā pamanu vēl cilvēkus, šoreiz sešu vīriešu kompānija, viens no viņiem visu laiku atpaliek, netiek līdzi. Panāku viņus un aizeju garām, kad viņi piestājuši atpūsties. Pēc laika jau jau esmu krietni priekšā visiem, ka zūd skatam. 
Ja vakar likās, ka soma palikusi vieglāka, tomēr pārtika lēnām tukšojas, tad šodien tā vairs neliekas, atkal jūtu smagumu. Izvērtusies jauka diena, spīd saulīte, varētu pat īsām rokām staigāt. Taka arī labi ejama, sniegs tikai dažās vietās. 
Ielejā paeju garām norvēģu vasarnīcām nekurienes vidū bez ceļiem, bet pie mājiņām ir saules paneļi elektrībai. Laba vieta laiskai atpūtai nost no kņadas. 
Pāreju pa tiltiņu ielejas vidū esošo upi, un sākas dienas otrs kāpiens kalnā. Pamanu priekšā vēl cilvēkus un pirms viņiem apstājos uz pusdienu pauzi, var noģērbt kurpes un pažāvēt saulītē. 
Atpūta pēc labas pastaigas ir miljonu vērta. Kad turpinu iet, iepriekš redzētie cilvēki nāk pretī, aprunājamies, viņi tik izgājuši vienas dienas pastaigā. 
Pēc laika esmu sasniedzis arī otro šīs dienas augstāko punktu, augstumu starpība no dienas sākuma ir 550 metru. Augstākajā punktā uztaisu pāris foto. 
Pāri ielejai redzu kalnu taku skrējēju. Jož braši, izskatās, ka varētu būt nopietns konkurents kalnu skrējienu līderiem. Kāpju atkal lejā citā ielejā. 
Pēkšņi redzētais skrējējs uzrodas no mugurpuses. Novēlu labu skrējienu, prasu kādām sacensībām trenējas. Viņš tik tāpat trenējas, neplāno nekādus lielos kalnu sacensību skrējienus, beigās tomēr saka varbūt. 
Tālāk ejot, taka sadalās, un neesmu īsti izlēmis pa kuru iet. Abas aizved uz vienu un to pašu vietu, bet pa citām ielejām. Piesēžu papētīt karti. Nolemju iet pa taisnāko ceļu. 
Šeit ir arī privātais kalnu namiņš, kur var palikt pa nakti. Garām ejot, saimnieks uzjautā vai aiz manis nāk vēl kāds, saku, ka bija tālu, bet varbūt aizgāja pa citu taku. Laikam gaida viesus. Uz kalnu upītes ierīkotas ūdensdzirnavas, izskatās, ka ražo elektrību mājas vajadzībām, interesanti. Ticis garām šai kalnu mājiņai, sāku skatīties pēc teltsvietas. Būs pieveikti dienišķie 20 kilometri. Liela upe blakus. Bet labu teltsvietu neredz. Vēl paejot uz priekšu, pāri upei uzbūvēts liels iekaramais tilts.
Man tur pāri nav jāiet, bet tilts iespaidīgs, gribās pāriet pāri un varbūt otrā pusē ir kāda laba teltsvieta. Te ir arī liels ūdenskritums. Nolieku somu un apskrienu skatīt teltsvietu, viss vai nu mitrs vai klintis kā galds, ka telts mietiņus neiedzīt. Bez somas jūtos viegli, smuka diena, joprojām spīd saule. Atrodu otrā upes pusē teltsvietu.
Teltsvieta pie upes
 
Visas vietas, kur esmu palicis, pagaidām labas, tik nākas kādu laiciņu pameklēt. Ceļot telti sāk uzbrukt odi. Pirmo reizi šo dienu laikā ko tādu pamanu. Ja negribi tikt sakosts, jārīkojas ātri un jāslēpjas teltī, saule sāk slēpties aiz kalniem, vakars klāt. Izeju vēl izmazgāt zeķes, bet odi neliek mieru, ātri padaru darāmo un atpakaļ teltī. Labas sajūtas, kājas arī šodien nav tik ļoti nomocītas. Spīd mēness un kārtējo reizi šņāc ūdenskritums.