Pastaiga Norvēģijas kalnos - septītā diena

Esmu labi izgulējies, ērtības tomēr ir laba lieta, bet teltī tomēr pavisam citas sajūtas, tās piedod asumiņu un piedzīvojuma sajūtas. Vācieši no manas istabas ceļas agri jau septiņos no rīta. Tad es arī izmantoju iespēju laicīgi piecelties, vismaz vienu reizi, jā, man patīk pagulēt ilgāk. Visi kopā izvācamies no istabas un izslaukām to. Uztaisu brokastis, un aplūkoju informāciju par vienu geocache, kas tepat blakus, doma pameklēt, ejot prom. Par palikšanu maksa ir 335 kronas.

Atvados un eju prom, manā virzienā arī šodien neviens neiet, te takas pienāk no visām debespusēm un citi iet citur.

Sakumā kādu laiku meklēju geocache, nebiju pareizā augstumā, un pēc minūtēm desmit, atrodu. Iekšā nekā interesanta nav.

Turpinu kustēties pa taku sniegā, kādu laiku vēl, atskatoties aizmugurē, redzams kalnu namiņš. No gaisa krīt lietus putekļi, citādi laiks labs, vējš no mugurpuses un sāniem.

Neilgi no sākuma jau pirmā vieta, kur jābrien, it kā varētu pastaigāt gar krastu un iespējams sameklēt, kur var tikt pāri bez brišanas, bet ātrāk un vieglāk ir noaut kurpes un pārbrist, dziļums tikai līdz potītēm, otrā krastā gan iznāk stāvēt sniegā.

Tālāk atkal eju pa sniegu, te vēl kāpju augstāk, jau 1450 metri virs jūras līmeņa.

Takas marķējums saskatāms tikai vietām, vairāk eju virzienā pēc kartes.

Pirmā vieta, kur šodien bridu pāri upei, kartē nemaz nebija iezīmēta kā brienama.

Bet tūlīt būšu klāt vietai, kas kartē ir iezīmēta kā brienama. Nonākot netālu no vietas, kur būtu jābrien pāri upei, taka kartē manāmi atšķiras no iezīmētās dabā.

Visapkārt puskusuši sniega lauki un vietām strauja upe izlauzusies no sniega, bez krasta, kur varētu tai droši pieiet klāt, sniegs ar ūdeni pakausēts un pie krasta karājas pāri ūdenim. Vietām arī izskatās, ka sniegs ir pāri dziļākām bedrēm, kas pilnas ar ūdeni un tālāk iet nav droši, jo var pēkšņi iekrist ūdenī, kura dziļums nav nosakāms. Esmu jau šķērsojis pāris bīstamas vietas, kur zem sniega varētu būt izveidojusies upe, bet tālāk sniegs ir pārāk izkusis, lai noturētu cilvēka svaru.

Noķēru tādu kā paniku, pa galvu šaudījās dažādas domas, pāris no tām nebija ar laimīgām beigām. Novirzījos gan no kartē iezīmētās takas, gan dabā esošās un vienā vietā tomēr gandrīz droši pietuvojos upei un varēju novērtēt upes dziļumu, dziļums svārstījās no ceļa līdz viduklim, bet otrā krastā upei bija apmēram metru augsta sniega ledus siena un no upes dziļuma ar straumi izkāpt otrā krastā likās vairāk neiespējami nekā paveicami, ja brienu ar visiem zābakiem pa ūdeni, tad vēl varētu sniegā iespert kādu kāpsli.

Biju jau gatavs mēģināt tikt pāri tepat, bet kaut kāda balss tomēr aicināja to nedarīt un paiet vēl gar krastu gar upi. Un jā, ieraugu vietu, kur upe jau ir dziļāka un straujāka, bet vieta ir šaurāka un tai pāri ir sniega tilts kā arka, kas domāju izturēs manu svaru, sniega biezums apmēram pusmetrs. Ātrā lēcienā, pāris lielos soļos esmu pāri upei sniega kalnā sveiks un vesels. Ir liels prieks un atvieglojums, ka pat aizmirstu tuvumā nobildēt šīs bīstamās vietas. Vēl jātiek galā ar otru kartē atzīmēto brienamo upi.

Nonākot līdz tai vietai, šeit pavisam viegli izdodas upi šķērsot pa sniegu, upe izgrauzusi tuneli zem sniega un no sāna redzams, ka sniega biezums virs upes ir apmēram viens metrs. Tagad tikai vēl apmēram septiņi kilometri līdz vietai, kur domāju apmesties. Sāk gribēties ēst, bet visu laiku pūš auksts vējš, ka negribas stāties, sākumā uzēdu cepumus, vēlāk no somas izņemu maizītes, bet uz ēšanu nestājos.

Šeit gan nevienu necerēju satikt, bet pretī nāk viens ceļotājs un uzrunā mani ar tekstu „Hello lonely hiker” (tulk. Sveiks vientuļais taku staigātāj'), ar smaidu atbildu „no tāda dzirdu”. Aprunājamies, viņš ir no Beļģijas un bijis arī Latvijā, dzīvojis mežā pie Rēzeknes. Palicis Latvijā ilgāk, jo salauzis kāju un bija jāsadziedē. Viņam uz somas ir uzšūta latviešu saules zīme un viņš ar lepnumu paziņo, ka tā viņu sargā. Braucis ar stopiem un par Latviju Beļģijā veidojis izstādi. Viņam Latvija patīkot. Viņš palicis kalnu namiņā, kurinājis krāsniņu un namiņš esot gatavs mani uzņemt, ar smaidu saku, ka apdomāšu piedāvājumu.

Izstāstīju viņam par sniega tiltu, kur šķērsoju upi, viņš jau ar kādu bija runājis, ka esot briduši pāri upei līdz viduklim. Cer, ka izdosies atrast manis minēto tiltu. Šis tips ir īsts izdzīvotājs un piedzīvojumu meklētājs. Viņam vējš no priekšpuses un bārda vējā un aukstumā apsarmojusi. Tad arī šķiramies.

Vēl nedaudz un esmu klāt pie kalnu namiņa, šeit neviena nav. Apskatu apkārtni, telti te uzcelt var tikai sniegā, pulkstenis tikai pāri trijiem dienā, šodien agri esmu startējis. Pēkšņi parādās viens ceļotājs, uzrunāju viņu, viņš ies uz kalnu namiņu, no kura es atnācu šodien, gribu izstāstīt viņam par sniega tiltu, bet viņš slikti runā angliski, jūtu slāvu akcentu, pajautāju krieviski, un jā, to saprot labāk, viņš ir no Ukrainas, nospriežam, ka līdz ar tumsu viņam būtu jāsasniedz kalnu namiņš. Viņš aiziet.

Nespēju atteikties atkal no palikšanas namiņā, te piedevām ir arī elektrība, jo netālu ir dambis un hidroelektrostacija, tad jāizmanto iespēja uzlādēt gadžetus. Pēc kādas stundas redzu tālumā tuvojamies divus stāvus. Nodomāju, ka būs kompānija. Pēc brīža ir klāt pāris no Holandes, viņi paliek tikai uzvārīt pusdienas, apspriežas par palikšanu man nesaprotamā valodā, laukā līst lietus. Runājamies par visu kaut ko. Viņi atbraukuši uz Norvēģiju ar savu auto, bet tam saplīsis sajūgs, nodevuši servisā un paņēmuši nomas auto, iztērējuši veselu kapitālu. Viņi trīs dienas pastaigās pa šiem kalniem. Viņiem interesē arī situācija Latvijā un attiecības ar Krieviju, vai cilvēki nedzīvo bailēs, pēc notikumiem Ukrainā, izprašņā mani par šīm tēmām. Kad ir paēsts, lietus arī mitējies un viņi iet laukā meklēt vietu teltij, apspriežam arī iespēju celt telti sniegā. Viņiem iepirkts jauns ekipējums, ir arī piepūšamie matracīši, vēlas izmēģināt. Novēlu veiksmi un viņi aiziet. Pēc ilgāka laika, atkal tālumā redzu tuvojamies vienu stāvu, ir jau pāri sešiem, ierodas puisis no Norvēģijas, es saku vietējais, bet viņš saka, ka nav vietējais, ir no lielpilsētas. Šo to parunājam un tad jau laiks gulēt.