2013. gada 27. oktobris

Desmitā diena - pirmais laivu posms uz Kungsleden takas

No rīta atkal līst lietus, tāpēc noguļu līdz desmitiem, negribēdams atkal izlīt kā vakar. Tepat blakus ir kalnu mājiņa Kaitumjaure ar veikaliņu. Blakus ir ezers nelielu kalnu ieskauts.
Telts vieta bija ļoti laba, pa nakti bija silti un biju labi izgulējies. Šodienas gājienu sāku vēlu tikai pirms divpadsmitiem. Kalnu mājiņā iepērkos veikalā un runājos ar saimnieci. No Latvijas šogad vēl nevienu nebija satikusi, bet iepriekš esot manīti. Esot reiz ciemojušies arī ceļotāji no Āfrikas kontinenta, valsts bija kaut kur Āfrikas vidienē, neatceros vairs tieši kura. Noprasu informāciju par uz takas sekojošo laivu posmu. Rītos un vakaros par 150 kronām (12 lati) pāri ezeram brauc motorlaiva. Es zinu, ka ezera platums nav liels, apmēram viens kilometrs un šeit ir pieejamas arī speciālas ceļotājiem domātas airu laivas, kuras var izmantot bez maksas, tikai jāievēro noteikumi. Katrā krastā vienmēr jābūt pieejamai vismaz vienai laivai. Uz vienu ezeru ir trīs laivas, un tas sanāk, ka vienā krastā būs divas laivas, bet otrā viena. Ja gribi tikt pāri no krasta, kurā ir tikai viena laiva, tad tu drīksti airēties pāri ezeram ar vienīgo šajā krastā esošo laivu, bet no otrā krasta tev ir jāatvelk viena laiva pavadā, kuru atstāt šajā krastā. Sanāk airēt pāri ezeram trīs reizes, vienu reizi velkot laivu no otrā krasta. Ja krastā, no kura gribi tikt pāri ezeram, ir divas laivas, tad ar vienu laivu vari droši airēt pāri un atpakaļ nekas nav jāved, jo noteikums, ka katrā krastā jābūt vismaz pa vienai laivai, tiek izpildīts. Ir jālieto arī glābšanas veste, un pēc laivas lietošanas tā jāizvelk krastā un droši jānostiprina, lai vējainā laikā neieskalo laivu ūdenī.
Labi, ka šo taku iet abos virzienos, savādāk vienmēr krastā, no kura nāc, būtu tikai viena laiva. Līdz ezeram vēl kādi deviņi kilometri jāiet. Lietus ir pārstājis līt un pie upes uztaisu nelielu fotografēšanos. Kilometri skaitās ātri un ap trijiem esmu netālu no ezera.
Tuvojoties ezeram, gribas ātrāk uzzināt vai manā krastā būs divas laivas vai tomēr viena. Pie ezera ir arī kalnu mājiņa Teusjaure, kur palikt pa nakti.
Ezers ir ielejā, un, lai pie tā tiktu, ir jākāpj lejā pa diezgan stāvu nogāzi, kas ir akmeņaina un maniem ceļiem tā nepatīk.
Ezeram var saskatīt otru krastu, bet šo nevar redzēt, jo stāvajā nogāzē ir koki un tie aizsedz skatu.
Ar fotokameras pievilkšanas funkciju izdodas saskatīt, ka pretējā krastā ir divas laivas un tas nozīmē, ka jāairē trīs reizes.
Sākot kāpt lejā ieraugu, ka no mana krasta ar vienīgo šajā krastā esošo laivu trīs cilvēki airē pāri ezeram. Ceru, ka viņi ievēros noteikumus un vienu laivu no otrā krasta atvedīs atpakaļ. Kamēr esmu nokāpis lejā, laiva jau tikusi pāri pusei.
Pretī nākam satieku saimnieku, viņš noprasa, no kurienes nāku un ko taisos darīt, atbildu, ka gribu tikt pāri ezeram, un viņš nosaka, ka motorlaiva būs pēc divām stundām un uz airu laivu jau gaidot viens pāris, un varbūt varu viņiem pievienoties, jo laivā, cik noprotu, ir vieta maksimums trīs cilvēkiem. Šobrīd laiva nav, bet tūlīt no otra krasta tikšot atvesta. Ezeru šobrīd šķērso trīs franči, kurus jau  redzēju laivā, nākot lejā pa nogāzi, un ceturtais gaida šajā krastā, kad viņam atbrauks pakaļ. Četriem cilvēkiem tāpat jātaisa divi braucieni, jo visi vienā laivā nevar iekāpt. Trīs pārbrauca pāri ezeram, viens palika tajā krastā un divi atbrauca atpakaļ, atvilka laivu priekš mums un savāca savu draugu, un atkal airējās pāri. Vienu reizi pārairēties pāri ezeram aizņem apmēram 20 minūtes. Iesāņus pūš spēcīgs vējš un pārairējoties pāri ezeram, vējš jau tevi ir aizpūtis un novirzījis no kursa. Franči atbraucot atpakaļ nepiestāja piestātnē bet apmēram piecdesmit metrus nostāk un līdz piestātnei atvilka laivu brienot pa ūdeni. Pārim, kuri arī airēsies pāri ezeram, nav iebildumu ņemt mani kompānijā. Kamēr franči vēl airējas, atkal pienāk saimnieks un vaicā par manām airēšanas prasmēm, un saka, ka airēšana pāri ezeram šādā vējā esot izaicinoša, atbildu, ka neesmu čempions, bet airējis esmu. Viņš saka, ja man ko vajagot, lai viņam prasot, bet smaidot piebilst, ka izņemot palīdzību airēšanā. Pāris, ar kuru airēsim kopā, ir no Čehijas, un viņiem arī ir ap 30 gadu, un viņi arī plāno ceļojumu uz kādām 25 dienām, un izskatās pēc rūdītiem ceļotājiem. Uzvelku vēl vienu jaku, lai vējā uz ezera nebūtu auksti un brauciens var sākties. Laivai ir divi airu pāri un tas nozīmē, ka viens sēž un vēro panorāmu, bet divi airē. Pirmajā reizē, es sēžu laivas aizmugurē, skatos apkārt un šūpojos viļņos.
Brīžiem viļņi laivu iešūpo tā, ka tikai nedaudz trūkst, lai laivā iesmeltos ūdens. Jāairē ir nevis taisni pāri ezeram, bet ieslīpi pret vēju, lai pretotos vēja radītai nobīdei no kursa un viļņi nebūtu tieši no sāna, un nešūpotu tik ļoti laivu. Vienu brīdi liekas, ka esmu iekulies bīstamā avantūrā ar diviem svešiniekiem, bet tomēr visi neairējam pirmo reizi un mākam arī noturēt pareizu kursu. Tiekot pāri pusei, ezers kļūst mierīgāks, jo esam kalna aizvējā, un vējam vairs nav kur ieskrieties.
Tikuši pāri, atstājam somas krastā, ņemam pavadā otru laivu un airējam atpakaļ, lai aizvestu laivu, ko atstāt otrā krastā. Šoreiz arī es airēju. Domāju, ka aizvest laivu brauksim divatā, jo trešais laivā ir kā lieka bagāža, bet pārītis ir nešķirams. Atpakaļceļā vējam būtu nedaudz jāpalīdz braukšanā, bet laiva, kuru velkam aizmugurē, braucienu padara nedaudz grūtāku. Airējot no visa spēka, uz priekšu kustamies, bet slodzīte uz rokām ir jūtama. Pēc laika jau atkal esam krastā, nostiprinām atvesto laivu piestātnē un atliek pēdējo reizi šķērsot ezeru. Atkal esamu pie airiem, un tā katrs divas reizes tiekam airēt. Kamēr mēs vedām atpakaļ laivu uz otro krastu, franči ir uzkūruši ugunskuru. Viens no viņiem bija piesmēlis kurpes un cenšas tās izžāvēt. Tikuši beidzot pāri, varam uzelpot, jo airēšana šodien beigusies.
Visi vāra un ēd pusdienas vai vakariņas, kā nu kurš. Tiek liktas lietā arī  makšķeres, bet neko noķert neizdodas. Kad stāvot uz vietas paliek auksti, atvados un visiem un dodos ceļā, šodien vēl jānoiet apmēram 15 kilometri, daudz, ja ņem vērā, ka pulkstenis ir jau pāri četriem.
Sākumā atkal taka ved kalnā, ārā no koku zonas un tālāk pa plašu ieleju.
Satieku vairākus pretimnācējus. Ja šie nācēji būtu bijuši pirms stundas, un būtu gribējuši airēt pāri ezeram, tad mums nebūtu jāairē trīs reizes pāri ezeram, jo viņi būtu tie, kas nogādā laivu atpakaļ otrā krastā. Bet tā šoreiz nesakrita. Šeit takas galā ir autobusa pietura un te noslēdzas/sākas, atkarībā no kuras puses iet šo taku, viens no Kungsleden posmiem. Man plāns šodien ir nakšņot kādu kilometru pirms šīs posma beigām, bet vēl līdz turienei ir jāaiziet.
Pusceļā atkal sāk līt lietus un es palēnām kļūstu slapjš. Lietus brīžiem pārstāj līt un ātrā tempā ejot drīz vien esmu galā un varu sākt meklēt telts vietu. Vienu telti jau pamanu, bet gribas noiet nedaudz zemāk, lai var paslēpties kokos, kur siltāks. Taka atkal ved lejup pa nogāzi, un telts vietu atrast nav viegli, bet tomēr izdodas atrast labu vietu. 
Šodien būšu nogājis kādus 26 kilometrus, un nogurums liek sevi manīt, bet rīt atpūtas diena un civilizācija.
TURPINĀJUMS

DEVĪTĀ DIENA

Endomondo līdz ezeram.  
Endomondo pēc ezera.


2013. gada 20. oktobris

Devītā diena - atgriežos uz Kungsleden takas

Rīts. Līst lietus, guļu un cerībā gaidu, kad lietus pārstās līst. Pāri deviņiem arī lietus ir pārstājis, tāpēc laiks celties. Vajadzēja celties agrāk un būt jau gatavībā iziet, kad lietus mitējas. Pametot telts vietu, atkal nedaudz sāk līņāt. Telts bija jānovāc galīgi slapja, tikai nopurinot lielākās lāses. Laiks īpaši neatšķiras no vakardienas, tikai vējš nedaudz rimies.
Izmantoju vēl Kebnekaise kalnu stacijas labierīcības, lai noskūtos un iečekoju internetā laika prognozi, kas nav iepriecinoša. Atrodu vēl šeit esošo geocaching slēpni un dodos atpakaļ uz Kungsleden taku, apmēram 14 kilometri. Sāk atkal celties vējš un stiprāk līt lietus. Sliktākie laika apstākļi, kas var būt. Virsjaka sāk izmirkt un jāsāk uzmanīt, lai zem virsjakas paslēptā somiņa ar fotokameru, maku un citiem sīkumiem nepaliek slapja. Laikus pamanu, ka jakas kabatās sāk krāties ūdens, un paslēpju telefonu iekšējās jakas kabatā, arī kurpes kļuvušas slapjas un no ūdensnecaurlaidības vairs nav ne vēsts, iekšā ūdens un žļerkst. Eju galvu nodūris un skatu kilometrus, jo vējš lietu šļāc tieši sejā, nedrīkst paiet garām vietai, kur taka pagriežas uz Kaitumjaure, kur atrodas nākamā kalnu mājiņa. Vējš pūš pa ieleju un paslēpties nav kur. Iegriežoties Kebnekaise kalnu stacijā, būšu izlaidis nelielu posmu no Kungsleden takas, kādus 6 kilometrus un vienu kalnu mājiņu Singi. Esmu sasniedzis pagriezienu uz Kaitumjaures kalnu mājiņu, un šeit sākas straujš kāpiens kalnā. Satieku pirmos pretimnācējus šodien, sasveicināmies ar smaidu, jo esam krietni slapji un izmirkuši lietū, un prieks, ka neesam no cukura.
Lietus laikā visas koka laipas ir ļoti slidīgas, neuzmanīgi liekot soļus pamanos vairākas reizes pakrist. Nekas nopietns, bet vienu brīdi tikai pamanu, ka kāja iesāpas vietā, kur agrāk nav sāpējusi, iespējams no kāda no kritieniem. Taka brīžiem pārplūdusi un nākas meklēt sausākas vietas, lai tiktu pāri.
Lietus sāk līt mazāk un ar pārtraukumiem, bet esmu slapjš un nevaru ne droši pusdienu pauzi uztaisīt, un arī fotokamera šodien gandrīz nav kustināta dēļ lietus.
Takas malā kalnā ir arī viens Geocaching slēpnis, sākumā domāju lietus dēļ izlaist, bet pieejot tuvāk, lietus nelīst, tāpēc uzkāpju pakaļ, un atkal sāk līt lietus. Nu jau esmu nogājis vairāk kā 15 kilometrus un esmu uz Kungsleden takas.
Lietus atkal ir pārstājis līt, un izmantoju brīdi, lai pārvilktu sausas zeķes, kājās esošās var izgriezt. Šis posms jau ir krietni mazāk populārs, visvairāk ietais posms ir no Abisko līdz Nikkaluoktai. Vēl jānoiet kādi četri, pieci kilometri, kad varēšu sākt meklēt telts vietu. Šī diena ir „izdevusies”, esmu slapjš,  neesmu neko redzējis, ejot ar nodurtu galvu, netiku pie fotografēšanas un pusdienām, bet esmu nogājis plānoto ceļu.
Ap septiņiem vakarā ceļu telti, šeit ir parādījušies koki, tas nozīmē, ka ir zemāks un pa nakti ir jābūt siltāk. Atgriezušies odi, kas nav redzēti nu jau trīs dienas. Esmu aptuveni kilometru no Kaitumjaures kalnu mājiņas, un rīt būs pirmais laivu posms, kaut kas vēl nepieredzēts uz šīs takas.
Atkal ik pa laikam līst lietus un laukā no telts nelienu, lai nesaslapinātu atlikušās sausās drēbes. Izžāvēt arī neko nevar, jāgaida saulīte. Šodien noieti apmēram 25 kilometri. Čau!

TURPINĀJUMS

ASTOTĀ DIENA


2013. gada 15. oktobris

Astotā diena - atpūta pie Kebnekaise kalna stacijas

Visu nakti vējš un lietus nerimstas, plivina un dauza telti, kāda gulēšana te var būt. Esmu uzvilcis mugurā visas esošās drēbes, un auksti it kā nav, bet pēkšņās brāzmas, kas rausta telti neļauj iemigt. Neizgulējies nospiežu modinātāju pulksten 7:00, joprojām vējš un lietus, laukā zeme ar debesīm iet kopā. Pārlieku modinātāju uz 9:00 un guļu tālāk, tas ir, mēģinu pagulēt. Pēc 9:00 laukā joprojām nelaiks, migla, lietus un vējš. Sāku pieņemt to, ka Kebnekaise virsotnē nedošos, tātad šodien atpūtas diena. Noguļu līdz pulksten 12:00. Joprojām lietus un vējš.

No virsotnes puses visu laiku veļas mākoņi un migla, un pūš vējš. Tālāk iet šodien nav jēgas, jo šī diena bija ieplānota virsotnei. Pa lietu arī nav patīkami iet, un vējš vēl pūtīs tieši sejā, tātad šodien kājām atslodze. Esmu apaukstējies, ir iesnas un kakls sāpīgs, sāku dzert zāles. Pastaigāju un izpētu apkārtni un kalnu staciju.
Te ir arī bezmaksas Wi-Fi interneta pieeja. Rezervēju pēc trīs dienām hoteļa gultas vietu, kur varēšu beidzot nomainīt telti pret kaut ko mīkstāku un uzlādēt telefona un fotokameras baterijas. Šeit ap kalnu staciju ir dažādas marķētas takas, varētu pastaigāt, bet joprojām līst lietus, ir jau ap 5:00 vakarā.
Esošajā telts vietā palikšu vēl vienu nakti, vieta nav slikta. Satiku jau iepriekš pazīstamos vāciešus, viņiem arī bijusi briesmīga nakts dēļ lielā vēja. Izstāstīja man, ka viņi ir no Lībekas un uz šejieni atbraukuši ar vilcienu. Izrādās, ka no Vācijas vilciens brauc arī uz Zviedriju. Pāri Baltijas jūrai tiek ar prāmi. Vilciens Vācijā iebrauc prāmī un Zviedrijā atkal izbrauc laukā un turpina braukt. Interesanti, nebiju dzirdējis par tādu peldošo vilcienu. Viņi savu ceļojumu beigs 20 kilometrus attālajā ciematā Nikkaluokta, no kurienes brauc autobuss līdz vilcienam. Tas sanāk pretējā pusē, ne tajā, no kuras es atnācu. Uz turieni kursē arī helikopters vairākas reizes dienā un 20 kilometru lidojums maksā 65 Ls.
Gribās te pafotografēt, bet visu laiku līstošais lietus traucē un aizšļāc objektīvu.
Te ir arī restorāns un trīs ēdienu vakariņas maksā pāri 30 latiem. Atgriežos teltī, nav īsti ko darīt, jo staigāt apkārt pa lietu negribas. Telts turas godam, pat pēc 24 stundu lietus, iekšā viss sauss. Odi pa laimi šādā laikā arī nav manāmi. Pēc prognozēm uz vakaru lietum un vējam būtu jārimstas, bet rīt atkal sola vēju un lietu. Kad iešu atpakaļ uz Kungsleden taku, vējš būs no priekšas. Satiku vēl arī iepriekš uz takas redzētus zviedrus, viņi arī bija plānojuši kāpt Kebnekaise virsotnē, bet laikam laika apstākļu dēļ to nedarīs. Pastāstīja, ka draugiem pagājušo nakti nakts vidū bija jāpārvācas uz citu vietu, jāmeklē aizvējš, jo stiprajā vējā telts neturējās. Jau pāri 18:00 vakarā un joprojām līst lietus un ir liels vējš.
Te ierodas arvien jauni cilvēki no 20 kilometru attālā Nikkaluokta ciemata, kur var atbraukt ar autobusu, un mērķis visiem ir viens, uzkāpt Zviedrijas augstākajā virsotnē. Līdz pat vakaram līst lietus, debesis ir sadalītas divās daļās. Virsotnes pusē un šeit virs galvas lietus mākoņi, bet tālāk ir gaišs un starp mākoņiem redzamas zilas debesis. Domāju, ka tas tāpēc, ka aiz piecus kilometrus attālās virsotnes mākoņi ir aizķērušies, sastrēguši un, kas tiek pāri virsotnei, tas te uzreiz nolīst lietus veidā un tālāk jau paliek gabalains. Lai nu kā, bet rīt pametīšu šo vietu un došos tālāk.
Pierasts būt kustībā, un šāda stāvēšana uz vietas māc nost, un visi šie daudzie tūristi arī jau apnikuši. Te ir arī tūristu grupas, kas instruktora pavadībā staigā pa apkārtni. Saņemu norādes no mājām dzert karstas tējas pret kakla sāpēm, bet es tukšoju veikalā iegādāto alus skārdeni. Veikalā arī abas reizes prasa par piecām kronām vairāk, nekā cenas pie plauktiem. Vai nu šmauc ārzemniekus, kāds uzcenojums par veikala izmantošanu vai kļūdainas cenas pie plauktiem. Necentos to noskaidrot, jo pārdevējai bija tāds dežūrsmaids, ka man no tā vien bija jautri. Šodien pa apkārtni nostaigāti kādi divi kilometri.

TURPINĀJUMS

SEPTĪTĀ DIENA


2013. gada 7. oktobris

Septītā diena - gājiens līdz Kebnekaise kalnu stacijai

Šodien atkal ceļš vedīs nost no Kungsleden takas. Iešu uz kalnu staciju, kas atrodas Zviedrijas augstākā kalna Kebnekaise (2101m) pakājē. Pamostos 08:00, līst lietus, kā arī neesmu izgulējies, tāpēc neceļos un guļu tālāk. Telti biju uzcēlis nelīdzenā vietā .Vienmēr pirms telts celšanas apguļos un pārbaudu, vai vieta būs laba, bet nezinu, kāpēc, uzceļot telti, tomēr biju trāpījis uz nelīdzenumiem. Piecēlos tikai pēc desmitiem, nedaudz sāpēja galva, un lietus bija pārstājis līt. Izlīdu no telts pēc ūdens brokastīm. Nopurināju telti no lietus lāsēm, bet atkal sāka līt lietus un celties vējš. Kamēr gatavoju brokastis, vējš tā auroja un uz telts spēlēja kā uz uzvilktas ģitāras stīgas. Likās, ka tūlīt kaut ko noraus vai salauzīs. Plāns tādam gadījumam nebija, es teltī ar degošu plītiņu un karstu ūdeni, bet par laimi viss izturēja. Paēdis brokastis, ātri kravāju mantas, jo lietus atkal bija pārstājis līt un stiprais vējš telti nožāvējis. Turpmāk lietus nelija un pat brīžiem starp mākoņiem uzspīdēja saule.
Šodien atkal jānoiet diezgan daudz, ap 26 kilometriem. Parunājos ar divām zviedrietēm par nūjām, kā tās palīdz iešanā un vēl par šo to. Te atkal bija būda, kur paslēpties no lietus un vēja. Tur kāda zviedriete stāstīja, ka reiz kāda meitene esot paņēmusi tik daudz mantas līdzi, ka nevarējusi panest, un tad gājusi pa divām reizēm. Aiznes daļu mantas, noliek un tad iet pakaļ otrai daļai. Novilku virsjaku, jo saulē karsti ātri ejot.
Šeit netālu ir arī viens geocaching slēpnis apmēram vienu kilometru nost no takas. Eju tam pakaļ. Pusceļā nolieku somu, aizeju līdz slēpnim, pierakstos. Atpakaļ nākot, saule sildīja, tāpēc izdomāju upē nomazgāties, kamēr siltāks laiks.
Tālāk taka nogriežas no Kungsleden un ved kalnā uz Kebnekaise kalnu staciju. Diezgan grūts posms, visu laiku kalniņi augšā un lejā.
Šodien satikti ļoti maz citu ceļotāju. Kilometri skaitās ļoti lēni, ejot pa kalniņiem.
Netālu ieraugu ūdenskritumu un eju to apskatīt tuvāk. Šodien pusdienas vēl neprasās un nolēmu noiet līdz galam bez pauzēm. Pūš spēcīgs vējš gandrīz nost no kājām, bet par laimi no mugurpuses.
Taka visu laiku ved pa akmeņiem un starp stāvām kalnu nogāzēm, un šeit jūtama tāda šaurība, salīdzinot ar iepriekš redzētajiem plašumiem.
Satieku pāri no Vācijas, ar kuriem biju ticies jau divas dienas iepriekš, atzīstam, ka pasaule ir maza. Viņi iet lielā atpūtas režīmā, to ko es noeju vienā dienā, viņi iet divas dienas. Kādus divus kilometrus pirms finiša sāk līņāt lietus, bet tikai nedaudz. Tā kā lietum neesmu sagatavojies, pielieku vēl soli, lai ātrāk būtu galā. Šeit kalnu stacijā ir ļoti daudz cilvēku, kā bišu stropā un gandrīz visi tēmē iekarot šo augstāko virsotni Zviedrijā. Šeit beidzot pēc piecu dienu pārtraukuma ir mobilā telefona zona, un varu sazināties ar mājiniekiem. Te derīga ir tikai LMT karte, jo Tele2 un Bitei nav līguma ar vienīgo šeit esošo Telia operatoru. Iepērku veikalā našķus un dodos meklēt telts vietu. Telti var celt jebkur, bet jābūt vismaz 150 metru attālumā no kalnu stacijas ēkām. Visās vietās, kur pamats ir līdzenāks, ir uzceltas teltis. To ir vairāki desmiti.
Es piemērotu vietu teltij atrodu nostāk no pārējiem nelielu bērzu audzītē, kur ir neliels aizvējš un nav jābaidās, ka vējš salauzīs telti. Rītdien, ja būs labs laiks, arī es mēģināšu doties uz Zviedrijas augstāko virsotni. Gājiens uz virsotni un atpakaļ aizņem apmēram 10 stundas, un visi kalnā iet bez lielajām somām, visu lieko atstājot šeit lejā teltī. Laiks paliek arvien draņķīgāks, un tā vien liekas, ka pie vainas ir šī tuvumā esošā virsotne.

TURPINĀJUMS

SESTĀ DIENA