Pastaiga Norvēģijas kalnos - pirmā diena

Ceļojums ir sācies. Par to liecina sapakotā mugursoma, kas turpmāk būs mans sabiedrotais šajā ceļojumā. No rīta ar autobusu nokļūstu no Liepājas uz Rīgu. Izkāpju ceļgalā uz lidostu un 3 kilometrus noeju kājām līdz lidostai, tā teikt, lai iesildītos, jo jāstaigā būs daudz. Jūtu nelielas sāpes pēdā. Tām iemesls nav jāmeklē, jo pirms dažām dienām bija noskriets Liepājas pusmaratons ar jaunu personīgo un nākamajā dienā tika skrieta stafete apkārt Liepājas ezeram, kurā temps nebija no saudzīgajiem. Lidostā nododu bagāžu un esmu gatavs lidojumam.

Bez starpgadījumiem piecos vakarā esmu Bergenā. Tā kā vilciens uz kalniem tikai nākamajā dienā un laiks līdz vakaram man ir, eju no lidostas uz pilsētas centru ar kājām. Ceļa sākumā piestāju paēst no Latvijas vestās karbonādes, garšīgi. Līdz centram ir apmēram 20 kilometri, un visa ceļa garumā ir gan ceļš gājējiem, gan riteņbraucējiem.

Pa ceļam apskatu norvēģu mājas un vēl pāris interesantus objektus, esmu jau iepriekš reizi bijis Norvēģijā.

Atkal par sevi liek manīt sāpes pēdā un vēl neesmu pieradis pie 15 kilogramus smagās somas. Piezogas pat šaubas vai varēšu pieveikt visu plānoto maršrutu dēļ pēdas. Kilometri skaitās lēnām, bet tomēr pirms desmitiem vakarā esmu pilsētas centrā. Iepirkšanās centrā pārtikas veikals vēl vaļā, tur nopērku kolu, cepumus un maizītes un dodos meklēt naktsmājas, tas ir vietu, kur uzcelt telti.

Virzos uz to pusi, kur tuvāk varētu būt kāda zaļā zona ārpus pilsētas centra, kad jau apnīk staigāt un sāk līņāt lietus, atrodu vietiņu nost no acīm, bet tāda drūma zem kokiem un krūmiem un liekas arī mitrums varētu sūkties no zemes. Izbrāķēdams šo vietu, dodos uz iepriekš no attāluma noskatītu vietu maza fjorda krastā. Tur ideālas vietiņas teltij, bet ir tāda kā parka zona un nekur nevar noslēpties, visur redzams no gājēju un veloceliņa. Sāk jau krēslot un nogurums arī jūtams, tāpēc metu šaubas pie malas un ceļu telti, gan jau neviens mani netraucēs un policisti neaizdzīs. Pāris minūtes un esmu teltī. Dzirdami tik pāris skrējēji uz gājēju celiņa, līdz ir jau satumsis. Paēdu vakariņas un liekos uz guļu. Pirmā nakts ārā, ārpus komforta zonas.

Turpinājums 

Pastaiga Norvēģijas kalnos

Šobrīd atkal ir vēlme kaut ko uzrakstīt, tad, lai iet apraksts par pagājušajā gadā veikto pastaigu Norvēģijā. Lai gan neesmu pabeidzis aprakstīt piedzīvojumus Kungsleden takā pirms divarpus gadiem, pagājušā gada piedzīvojums ir vēl spilgtās atmiņās, tāpēc tagad par šo. Kā katru gadu, arī pagājušogad gribēju pastaigāt pa kalniem. Biju noskatījis Norvēģijas plašumus, jo ērti un lēti nokļūt, un protams nost no civilizācijas. Maršruts tika sastādīts papētot internetā esošo informāciju par kalnu takām un ērtākos nokļūšanas variantus. Ceļojumam atvēlētais laiks 2 nedēļas. Maršruts ideāli sadalījās divās daļās, lai pēc nedēļas kalnos varētu atjaunot rezerves pilsētā, hotelī uzlādēt gadžetus, izbaudīt citus labumus un pēc tam doties atkal pie dabas. Tātad turpmāk vairākos rakstos aprakstīšu piedzīvoto.

Turpinājums

Trīspadsmitā diena - kāpiens kalnā Skierfe pie Kungsleden takas

Ir aizsākusies otrā puse no laika, kas veltīts šim ceļojumam, kājām noieti jau vairāk kā 180 kilometri, kas ir vairāk kā puse no kopējā plānotā attāluma. Šodien par Kungsleden taku jānoiet tikai kādi 7 kilometri līdz nākamajai kalnu mājiņai Aktse un jātiek pāri ezeram, bet netālu no ezera ir augsts kalns Skierfe ar stāvu nogāzi vienā pusē, kurā lielākā daļa ceļotāju uzkāpj, jo no tā paveras labs skats uz ezerā ietekošās upes deltu un pašu ezeru un apkārtni. Dienas sākumā kā parasti taka ved kalnā, paveras plašs skats uz abām pusēm.

Tuvumā nav neviena cilvēka.

Pēc piecu kilometru gājiena, nogriežos no galvenās takas uz kalna pusi, atrodu netālu esošo geocaching slēpni. Laiks ir nomācies ar ļoti pelēkiem mākoņiem un kalna galotne paslēpusies mākoņos, iespējams arī, ka sāk līt lietus.

Uz liela akmens atstāju lielo mugursomu, lai nav jānes tas smagums un vieglāk tikt līdz kalna korei.

Satieku pretī nākam sievieti un izdomāju pavaicāt, vai no kalna vispār ir kas redzams, vai netraucē mākoņi.

Saņēmu atbildi, ka nu jau sākot palikt skaidrāks, bet viņa līdz pašai virsotnei nav uzkāpusi, jo esot pārāk grūti. Tuvojoties virsotnei, satieku vēl vairākus ceļotājus, kas arī dodas virsotnes virzienā, bet man temps ir krietni lielāks, un es visus apdzenu.

Domāju, ka būšu pirmais augšā, kamēr neviens cits vēl nebūs uzkāpis un būs laiks atrast virsotnē paslēptu geocaching slēpni. Bet aizelsies un nosvīdis kalna galā ieraugu pavisam citu ainu. Tur jau apmēram desmit cilvēku ir priekšā, valda pilnīgs miers, cilvēki nododas mierīgām sarunām, vāra kafiju un bauda skatu uz apkārtni.

Slēpņa meklēšana šoreiz nesanāk, jo blakus ir cilvēki. Skats no augšas tiešām iespaidīgs, nedaudz pabildēju skatus. Upe sadalās vairākās straumēs un apkārtējā teritorija applūdusi, veidojot interesantas formas. Augstumu starpība no kalna augšas līdz ielejai ir apmēram 700 metri. Cilvēka brīvais kritiens ilgtu apmēram 15 sekundes.

Vēl nedaudz uzkavējos, un sāk pilināt lietus, un izskatās, ka varētu sākt līt arī spēcīgāk, tāpēc dodos lejā. Iepriekš apsteigtie tikai tagad būs tikuši līdz kalna galam, tad tomēr būs bijusi kāda jēga, ka šurp nākot biju steidzīgs, jo uzspēju būt augšā pirms lietus. Lejā ejot lietus pieņemas spēkā. Pēc stundas esmu ticis līdz somai, kas bija atstāta uz liela akmens un no lietus akmens ir kļuvis slapjš un slidens, vienu brīdi pat pārņēma bažas, vai droši varēšu tikt klāt somai, jo akmens augsts, apmēram divstāvu mājas augstumā, bet tomēr viss beidzas veiksmīgi. Turpinājumā jāiet tālāk lejā no kalna un šeit zemāk jau sanāk iet caur pielijušiem krūmājiem, applūdušiem sūnu laukiem un dubļiem.  Kājas kļūst slapjas. Ejot arvien zemāk arī odi sāk arvien neatlaidīgāk uzbrukt. Pie ezera esošajā kalnu mājiņā ir jāiepērk veikalā pārtika. Ticis lejā no kalna, saimniekus nekur nemana, noceļu somu no pleciem, bet viss slapjš un, odi, stāvot uz vietas, neliek mieru. Pēc laika tomēr parādās saimnieks ar saimnieci, viņi atgriežas no laivu piestātnes. Motorlaiva brauc pāri ezeram rītos un vakarā un vairāk šodien nebrauks. Te ir arī airu laivas, bet no saimnieka uzzinu, ka šajā krastā esot tikai viena laiva, bet saimniece apgalvo, ka divas. Iepērkos veikalā un uzzinu, ka, lai paliktu šajā ezera pusē teltī, par telts vietu jāsamaksā 200 SEK (16 LVL), jo te esot privāta zeme. Bezmaksas telts vieta būs ezera otrā krastā vai jākāpj atpakaļ kalnā, kādus 200 metrus uz augšu. Iepircis pārtiku, dodos apskatīties, kas tad tur notiek ar tām airu laivām, ir viena vai divas laivas šajā krastā. Laivu piestātne ir apmēram puskilometru no šīs kalnu mājiņas. Pusceļā satieku pretī nākam divus zviedru puišus, un tas nozīmē tikai vienu, ka šajā pusē būs divas airu laivas. Vēl pārprasu viņiem, vai viņi atbraukuši ar airu laivu, un, uzzinot, ka jā, pateicos par labu darbu. Aiz prieka aizmirstu uzvilkt glābšanas vesti un to pamanu tikai, kad esmu jau gabalu noairējis un sāk celties vējš, un parādās viļņi. Pāri ezeram ir kādi trīs kilometri, un apmēram vidū sāk spēcīgāk līt lietus, un parādās melni mākoņi.

Ik pa laikam ieskatos GPS, vai ieturu pareizu kursu. Ceru, ka arī šajā krastā būs mājiņa, kur paslēpties no lietus un odiem, kā tas bija pēc iepriekšējā ezera šķērsošanas, bet tad gan slēpšanās mājiņā nebija aktuāla, jo laiks bija labs. Pēc nepilnas stundas esmu pāri ezeram un krastā redzu mājiņu, kur paslēpties. Tuvojoties tai, dzirdu, ka iekšā jau skan balsis. Atveru durvis, un priekšā jau ir pieci cilvēki, es arī pievienojos. Pēc brīža ierodas vēl divi ceļotāji. Vairāk vietas mājiņā būtu grūti atrast. Tā mēs tur visi runājāmies, vārījām ēst un slēpāmies no lietus. Interesants starpvalstu tusiņš, divi no Spānijas, divi no Kanādas, divi no Austrijas, viens no Zviedrijas un es no Latvijas. Stiprais dzimums bija pārstāvēts vairākumā, seši pret divi. Runājām galvenokārt par pārgājienu ekipējumu, pārtiku un valstīm no kurām esam. Pēc pāris stundām sākām izklīst meklēt telts vietas un nozust teltīs, divi palika nakšņot mājiņā. Uzcēlu telti zem kokiem un lietus lāses rībināja pa telts jumtu.

Turpinājums sekos...

DIVPADSMITĀ DIENA

Divpadsmitā diena - jaunu posmu uzsākot uz Kungsleden takas

Šorīt pamodos mīkstā gultā. Biju uzlādējies un gatavs ceļojuma turpinājumam. Cēlos laicīgi, lai var laikā izvākties no mājiņas, pirms tam vēl jāpaēd, jānomazgājas, jāsapako soma un pašiem jāuzkopj istaba. Var arī atstāt neuzkoptu, bet tad ir jāsamaksā par uzkopšanu. Zviedri tai lietai piegāja nopietni, visu pucēja un tīrīja pa nopietno, es tik nedaudz asistēju. Pēc tam pārvācos uz galveno kalnu stacijas māju, izmantoju internetu, pašķirstīju viesu grāmatu. Veikals šeit ļoti švaks, izvēle maza un nez kāpēc lielie iepakojumi. Tad arī bija laiks doties ceļā.

Sekojošais lielais takas posms, kura galā taka atkal nonāk civilizācijā, ir apmēram astoņdesmit kilometrus garš ar divām vietām, kur jāšķērso ūdens ar laivām. Šim posmam man ir paredzētas piecas dienas, no kurām viena skaitās rezervē, ja nesanāks raiti tikt pāri ezeriem.

Taka sākumā kā parasti no ezera krasta ved kalnā un, lai gan neprognozēja, nedaudz līņā lietus. Pamanos aiziet pa nepareizu taku un pamanu to tikai pēc vairāk kā kilometra noiešanas. Laboju kļūdu, brienot pa mētrājiem īstās takas virzienā, un tas beidzās ar slapjām kājām pašā dienas sākumā, vietām bija ūdens, un iet lielu gabalu apkārt negribējās. Nonācis uz īstās takas turpināju ceļu.

Lietus bija mitējies, un ainava šeit bija savādāka, lieli plašumi, kur nekā nav, bez lielākiem kalniem un ielejām tuvumā. Satiku nākam pretī dažus ceļotājus un no vienas sievietes centos uzzināt kaut ko vairāk par tuvāko laivu posmu, bet viņa angliski nemācēja pārāk labi, un īsti neko nenoskaidroju, bet parunājām par citām lietām. Šodien plānotais attālums, kuru veikt, ir apmēram divdesmit pieci kilometri, no kuriem apmēram četri ir ezera posms.

Pusceļā atkal ir mājiņa, kur paslēpties un atvilkt elpu, tur piestāju tikai nedaudz, jo gribēju laicīgi tikt līdz ezeram, lai šodien paspētu tikt otrā krastā. Visu šo posmu biju nogājis diezgan ātri un bez lielām pauzēm, varētu būt viens no ātrākajiem gājieniem šī ceļojuma laikā pagaidām.

Ir jau saskatāms ezers tālumā. Pie ezera ir kalnu mājiņa Sitojaure, un cik zinu jābūt arī airu laivām un arī iespējai izsaukt motorlaivu. Laivu piestātni tuvumā neredzu un eju aprunāties ar kalnu mājiņas saimnieku. Mājiņa pašā ezera malā, un no tās iznāk saimniece. Man izskatās, ka viņai garšo grādīgie dzērieni, un arī šobrīd liekas, ka ir iedzērusi. Iespējams protams, ka man tikai tā likās. Man par tādiem cilvēkiem priekšstats ir kā par ļoti draudzīgiem un pozitīviem. Pirmais, ko prasu, par laivām, un uzzinu, ka tieši priekš manis šajā pusē ir divas airu laivas.

Garastāvoklis uzreiz ir septītajās debesīs, laiks arī ļoti labs, varēšu izbaudīt nesteidzīgu airēšanos pa ezeru. Saimniece pastāstīja, ka ir no Zviedrijas pilsētas Oulu, kur dzīvo nesezonā, un tur esot ļoti daudz celtnieku no Latvijas. Paskatījāmies karti, un viņa man ieteica vienā posmā citu maršrutu, kur ir labas telts vietas, bet tad man šodien jāiet vēl krietns gabals, ezera otrā krastā plānoju celt telti, jo šodien gana iets. Pie viņas pāris dienas dzīvojusi kāda sieviete un noķērusi zivi ap 40 cm garu, kuru viņa man par 40 SEK (2,80 LVL) gribēja nopārdot, lai uzcepu. Teicu, ka es ugunskurus nekurinu, jo parasti vakarā esmu noguris no iešanas, un arī odi neliek mieru. Viņa atbildēja, ka tā skrienot es daudz ko palaižot garām, un arī no dūmiem odi mūkot. Iepriekš arī biju teicis viņai, ka ainava nākot šurp bija tāda vienveidīga, un tad viņa ņēmās mani mācīt, ka katrs akmens ir unikāls un ka it visā varot saskatīt kaut ko skaistu. Zivi protams no viņas nepirku. Prasīju pēc dzeramā ūdens, jo tuvumā upi nemanīju, un viņa teica, ka dzeramais ūdens esot ezers. Es gan parasti dzeršanai ņēmu ūdeni tikai no tekošām straumēm, bet šajā ezerā arī esot straume, un tas neesot stāvošs, kalnu ezers tālāk pārlīstot uz zemāku ezers un tā tālāk.

Atvadījos un devos pie laivām. Un te jau viņas bija, divas, tas nozīmē, ka droši varu ar vienu braukt pāri ezeram, un atpakaļ nav jāved. Nesteidzīgi kāpu laivā un airēju vajadzīgajā virzienā.

Ezers ir  lielāko daļu sekls, ar akmeņiem, kas gozējas daļēji laukā no ūdens. Jābrauc starp salām un ne tieši pāri ezeram, jo takas turpinājums ir nedaudz sāņus.

Jābrauc bija apmēram stundu, tie ir četri kilometri, ja būtu vēl viena laiva jāved atpakaļ no šī krasta, tad gan būtu jāiespringst. Otrā krastā nesteidzīgi uztaisu pāris foto un nostiprinu laivu.

Te ir arī mājiņa, kur paslēpties, bet šajā krastā nav nevienas dzīvas dvēseles. Šodien iets gana, jāsameklē tekošs ūdens vakariņām un brokastīm un telts vieta.

Ar ūdens meklējumiem veicās ātri, bet labu telts vietu tik ātri nevarēju atrast, kopā nogāju kādus divus kilometrus vēl šajā krastā un šeit pieredzēju kārtīgu odu uzbrukumu. Odu tūkstoši būtu gatavi tevi izsūkt sausu, ja ļautos. Paslēpos teltī un svinēju dzīvi, likdams galdā visu, kas bija ēdams. Kad esi izsalcis, tad ēdiens liekas kā lielākā balva, kuru vari saņemt.
Turpinājums sekos...

VIENPADSMITĀ DIENA

Vienpadsmitā diena - atpūta kalnu stacijā

Šodien beidzas viens no Kungsleden posmiem. Šeit blakus apmēram kilometra attālumā lejā no kalna ir ceļš un aiz ceļa ezers.

Šis ceļš te kalnos arī izbeidzās, bet pa to divreiz dienā kursē autobuss vasaras periodā un ieved, un izved galvenokārt ceļotājus. Kungsleden taka turpinās pāri ezeram, bet apmēram trīsdesmit kilometrus uz austrumiem. Gar ceļmalu ar kājām neviens uz takas turpinājumu neiet, bet izvēlas autobusu. Arī es braukšu ar autobusu, esmu jau iepriekš noskaidrojis cikos atiet autobuss, tāpēc jāceļas laicīgi ap septiņiem no rīta, jo viens autobuss brauc no rīta un otrs pēcpusdienā un tā kā es jau esmu tepat blakus, gribu braukt ar rīta reisu. Pirms deviņiem sāku kāpt lejā no kalna. Lietus nelīst un blakus takai no kalna tek kalnu upe, veidojot kaskādi ar tādiem kā baseiniem, gluži kā akvaparkā, bet ūdens protams ledaini auksts.

Nokāpis no kalna apmēram 150 augstuma metrus, satieku blakus esošās ceļotāju mājiņas saimnieku. Pasaku tikai, ka braukšu ar autobusu uz takas turpinājumu un tālākās sarunās neielaižos, jo biju lasījis, ka šis saimnieks neesot diez ko viesmīlīgs.

Pie ezera ir automašīnu stāvvieta, kur apmetos līdz autobusa atiešanai, man ir apmēram stunda laika. Apskatu blakus esošo ezeru un kalnu upes ieteku, rīts ir diezgan dzestrs.

Pēc laika jau ir klāt arī autobuss un seko mierīgs un nesteidzīgs pārbrauciens gar ezera krastu līdz vietai no kuras prāmis pārved pāri ezeram uz Kungsleden takas turpinājumu.

Autobusa pienākšana ir saskaņota ar prāmja atiešanu un pēc neliela brauciena ar kuģīti esmu pāri ezeram. Ezera otrā pusē ir kalnu stacija, kurā ir pieejamas arī ērtības, kuras nav pa ceļam esošajās kalnu mājiņās, duša un elektrība. Ar prāmi izdevās izbraukt pa zaķi, jo kasierim nebija ko izdot uz manu lielo naudiņu un tika pateikts, lai samaksāju otrā krastā esošajā kalnu stacijā. Tā kā esmu šeit rezervējis sev gultu šonakt, tad kalnu stacijā man tāpat jāiet pieteikties, un tā kā palikt šeit pa nakti arī nav lēts prieks 395SEK (32Ls), pats par maksāšanu par prāmi neatgādināšu.

Pie kalnu stacijas kādu laiku pavēroju citus ceļotājus, tad ieeju iekšā un pasēžu pie kamīna, un izmantoju bezmaksas Wi-Fi internetu. Kad visi ceļotāji paklīduši un pie administratores neviena nav, eju prasīt pēc savas gultas vietas. Saņēmis prasīto, dodos meklēt savu mājiņu. To, ka esmu parādā par prāmi, neviens neatgādināja un 150SEK (12Ls) palika pie manis. Mājiņā ir sešas gultas un priekšā ir jau trīs zviedri, viņi vienu nedēļu bija staigājuši pa blakus esošo Sarek dabas parku un izskatās diezgan pārguruši. Sarek dabas parks izceļas ar Zviedrijā augstām kalnu virsotnēm un neskartu dabu. Pastaigāju pa apkārtni, bet vairāk gribējās atpūsties. No ezera krasta taka atkal ved kalnā un paveras labs skats.

Atnākot atpakaļ, zviedri ir aizgājuši uz saunu, es pa to laiku atpūšos. Vēlāk viņi aizgāja vakariņās, un tad es aizgāju uz saunu. Sauna izbūvēta ar lielu logu pretī lāviņai ar skatu uz kalniem, diezgan ekskluzīvi. Neviena cita saunā nebija, uzmetu pāris garus, izbaudīju sajūtas. Tiku arī pie ilgi neredzētas dušas. Vēlāk izmazgāju drēbes, vakariņas un alus ar čipsiem. Pierakstot sajūtas un dienas notikumus, šodien izbeidzās pildspalva, un turpmāk izlīdzējos ar diktofonu telefonā. Kā izrādās šī nakts gultā bija pēdējā šajā ceļojumā. Šeit arī tiku uzlādēt fotokameras un telefona akumulatorus un izžāvēju slapjās drēbes. Rīt sola labu laiku bez lietus, bet parīt atkal lietus...

TURPINĀJUMS

DESMITĀ DIENA