Sestā diena - nost no Kungsleden takas uz būdu kalnos

Pamostoties joprojām līst lietus, slikti gulēts, nevar saprast auksti vai nav pārāk ērti, jo spiež cietais pamats. Noguļu līdz 09:00. Lietus ir mitējies. Karsta putra un kafija ir tas, kas palīdz celties no rītiem. Šodien plānā doties pa sānu maršrutu nost no Kungsleden takas uz vientuļu būdu kalnos. Tur ceļotāji mēdz iegriezties reti. Sākumā jāiet pa taku, kas ved uz kalnu mājiņu Nallo nost no Kungsleden takas, bet pēc tam jānovirzās un jākāpj kalnā, un jādodas bez takas tikai konkrētā virzienā.

Pametu telts vietu ap 11:00. Esmu jau nedaudz apaukstējies, tāpēc mazgāšanās kalnu upē jāatliek, bet vieta laba. Turpinu vakar iesākto takas meklēšanu, kurai šeit jābūt, bet neatrodu. Eju tikai vajadzīgajā virzienā gar upi, līdz pamanu upes otrā pusē divus stāvus tālumā. Piezogas doma, ka iespējams taka ir otrā upes pusē.

Kamēr meklēju, kā tikt pāri upei, nācēji ir jau pietuvojušies. Negribēdams šodien kontaktus ar citiem ceļotājiem, ātri cenšos tikt pāri upei, un tas beidzas ar to, ka nedaudz kurpēs tiek ūdens. Nekas. Upes otrā krastā tiešām ir taka. Nesapratu gan šo joku, jo kartē taka bija iezīmēta otrā upes krastā. Lai nu paliek.

Ticis uz takas ātri atraujos no sekotājiem. Šeit ir jāšķērso vairākas ūdens straumes, kas plūst pa akmeņiem. Reizēm jāpaietas pret straumi, lai atrastu vietu kur var tikt pāri sausām kājām.

Laipas un tilti te nav. Kalnu virsotnes ir tītas mākoņos, un skats tāds, it kā apkārt būtu vulkānu krāteri.

Sekotāji vairs nav redzami, bet priekšā tālumā redzama telts un cilvēku rosība. Kādu laiku jau atkal līst lietus, bet neliels. Laika prognoze gan lietu nesolīja. Pēc laika esmu netālu no telts, eju aprunāties vai viss kārtībā. Trīs jaunieši no Zviedrijas, divi puiši un meitene, viņi šeit nakšņojuši un plāno iet turpat kur es, uz būdu kalnos. Lietus viņiem traucē sataisīties, un viņi plāno iziet pēc kādas pusstundas. Es gan gribēju šodienu izbaudīt prom no citiem ceļotājiem, bet neko darīt, būs man kompānija, viņi nāks man pa pēdām. Sāku kāpt kalnā, kur arī pacēlums ir ap 300 metriem, bet tas ir lēzenāks, salīdzinot ar kalnu, kurā uzrāpos iepriekšējā dienā, bet šeit kāpju ar visu mugursomu. Ceļš ved pa klints bluķiem. Tiekot augšā kalnā, tālāk ir tikai neliels pacēlums un brīžiem arī kritieni, par laimi krīt tikai augstums, ne es pats.

Vienā no augstākiem punktiem šodienas gājiena laikā GPS rāda 1260 metru augstumu un šeit blakus sākas viens no ledājiem, kas neizkūst arī vasarā.

Varens un noslēpumains. Šķērsoju arī vienu sniega lauku, aiz kura paveras spilgti zils kalnu ezers. Labs skats.

Vēl nedaudz un būšu sasniedzis kalnu būdu. Tā atrodas ezera krastā kalnu ieskauta.

Neliels bridiens pa sniegu un rāpšanās pāri klints bluķiem un esmu klāt. No attāluma likās, ka kāds jau atkal ir priekšā, bet tomēr neviena nav. Šo būdu uztur Zviedrijas Tūrisma federācija. Te ir krāsniņa un sagādāta malka, kaut mežu nav daudzu kilometru attālumā.

Noteikti atvesta ar helikopteru. Būdiņai ir neliels logs pa kuru tik tikko gaisma spēj ielauzties telpā. Ir divas lāvas ar deķiem un galds. Šeit ieturu pusdienas un somā ir arī alus bundžiņa, kas par godu sasniegtajam mērķim tiek iztukšota.

Sēžot uz vietas sāk salt, šeit temperatūra varētu būt ap pieciem grādiem. Zem šīs būdas ir arī geocaching slēpnis. Eju to atrast pirms ieradušies iepriekš sastaptie zviedru jaunieši. Un šeit jau viņš ir, pierakstos, atkal šogad esmu pirmais, bet pa trīs gadiem, kamēr tas te atrodas, tikai daži to ir atraduši. Uztaisu foto, un tad pēkšņi pārņem nebijušas sajūtas. Nedaudz baisi. Debesis nomākušās, tumšas. Aukstums. Visapkārt nevienas dzīvības, ne odu, ne mušu, ne kukaiņu, ne putnu, tuvākā sezonā apdzīvotā kalnu mājiņa 10 kilometri. Ir tikai akmeņi, ūdens, sniegs, ledus un gaudo salts vējš. It kā pasaule būtu mirusi, nāves ēnā. Paslēpjos būdā. Šeit arī ir viesu grāmata, pierakstos arī es un izpētu, kas vēl šeit ir bijis. No Latvijas neviens nav pierakstījies, bet no Zviedrijas te pabijis pat 80 gadīgs vīrs. Cerams es arī 80 gados būšu tik spējīgs Paliekot pa nakti šeit, ir jāmaksā par būdas izmantošanu nākošajā kalnu mājiņā, kur ir uzraugs, var arī samaksāt uz kontu, bet tas gan viss uz goda vārda, jo izkontrolēt, kas te uzturējies, nevar. Viens no variantiem bija arī šeit nakšņot un šodien doties vēl tālāk uz piecus kilometrus attālo ūdenskritumu, kurš esot viens no iespaidīgākajiem visā Zviedrijā, un pēc tam atpakaļ uz šo būdu, bet iekšēja balss saka, ka tas lai paliek citai reizei. Šodien došos atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru atnācu un nakšņošu netālu no vietas, kur nakšņoju iepriekšējo dienu, jau atpakaļ uz Kungsleden takas. Paliekot šeit pa nakti nākošajā dienā būtu jānoiet pusotras dienas norma ap 35 kilometriem. Aiz loga parādījusies rosība. Zviedru jaunieši arī ir klāt. Viņi atnākuši tikai ar vieglajām somām, visu lieko atstājot teltī. Viņi arī šeit tikai paviesosies un dosies atpakaļ uz telti. Aprunājamies par telts atstāšanu bez uzraudzības. Atzīstos, ka vienam nākt šeit ir diezgan riskanti. Ejot pa akmeņiem, ir lielāka iespēja satraumēties, un ņemot vērā, ka šeit nav mobilā telefona zonas un arī cilvēki var neparādīties nedēļu un ilgāk, palīdzību saņemt būtu grūti. Viņi pastāsta, ka, ejot vienam pa kalniem, tuvākajā vietā, kur ir kāda kalnu mājiņa, tiek pateikts kur iet un kad būs atpakaļ, ja neatgriežas, tad var cerēt, ka kāds tevi ies meklēt. Kad paliek pavisam auksti, atvados un dodos atpakaļ, lai kustoties sasildītos. Viņi paliek, lai paēstu pusdienas. Atpakaļ ceļš kā vienmēr liekas īsāks.

Ceļš zināms. Arī saule brīžiem sāk spraukties laukā no mākoņiem.

Piedomāju kur likt kāju, lai nesatraumētos, jo kāpjot uz leju pa kustīgiem akmeņiem apkrist ir vieglāk.

Vienu reizi arī pakrītu, bet bez traumām. Drīz jau esmu lejā no kalna, kur iepriekš satiku zviedru jauniešus. Vēl kādi septiņi kilometri līdz Salkas kalnu mājiņai un Kungsleden takai.

Pēkšņi pamanu, ka kāds mani vēro, netālu no takas ganās paliels bars ziemeļbriežu, mēģinu noķert viņus ar fotokameru.

Ziņkārīgi, bet arī bailīgi, ja nāk pārāk tuvu. Kā es šurp nākot viņus nepamanīju? Ielejā starp kalniem viņi tā pēkšņi uzrasties nevarēja. Kad bildēts gana, dodos tālāk.

Ezerā vēl izdomāju izmazgāt kreklu, domādams, ka tur ūdens būs siltāks kā kalnu upēs, bet nekādu atšķirību nemanīju. Pēc neilga laika arī sasniedzu Sälkas kalnu mājiņu. Ir doma par veikalu, bet pulkstenis jau ap 21:00, un te viss kluss, varbūt jau saimnieki ir devušies pie miera. Dodos cauri sētai tālāk pa Kungsleden taku, skatīdamies pēc piemērotas telts vietas. Ilgi nevaru izvēlēties, līdz apnīk staigāt un nometos it kā pieņemamā vietā. Tikai atrodoties jau teltī sajūtu, ka esmu trāpījis uz kaut kādiem ciņiem, bet esmu pārāk noguris, lai ko mainītu. Odus šodien vispār nemanīju arī šeit, kur vakar bija. Šodien pieveikti apmēram 26 kilometri.

TURPINĀJUMS


PIEKTĀ DIENA