2013. gada 14. septembris

Trešā diena - iepazīšanās ar Kungsleden taku


Gulēts ir tikai kādas četras stundas. Šodien būs grūta diena, jo papildus pirmajā dienā noejamajiem kādiem 17 kilometriem, ir plāns uzstaigāt sākumpunktā esošajā kalnā Nuolja.
Pamazām vilciens tuvojas gala punktam, vēl kādi 150 kilometri. Aiz loga nomainījies skats, redzami tikai mazi, pa pusei nokaltuši bērziņi un pa kādam skuju kokam. Nokrita pāris lietus lāses, laiks pamatīgi nomācies. Vilcienā visi jau šķauda un cīnās ar iesnām. Man arī pa nakti guļot vilcienā nosala mugura, iesnas var ātri dabūt, vajadzēja uzvilkt vēl kādu drēbes gabalu. Pārsteidza, ka vilcienā uz ziemeļiem brauc arī melnādainie un čigāni. Paēdu brokastīs pēdējos ātri bojājošos ēdienus no Latvijas. Vilciens te vairs tik ātri nebrauc, tik tā ap 100 km/h un vēl apstājamies pilsētā Kiruna uz kādām 20 minūtēm vismaz. Sliedes šeit uz ziemeļiem ir izbūvētas daļēji pateicoties Kirunas pilsētai, jo šeit iegūst dzelzs rūdu lielos apmēros. Iegūstot to rūdu, zem pilsētas jau izveidojies liels tukšums pazemē, un tiek realizēts pilsētas pārvietošanas projekts. Pēdējie 80 km, vilcienā palikuši lielākoties cilvēki ar mugursomām, un mazākas par manējo nemana, tikai lielākas. Un nu jau mana kārta izkāpt. Kopā ar mani izkāpj vēl kādi 20 cilvēki ar mugursomām, arī japāņi ir šeit. Nobildēju aizejošo vilcienu.

Sveika nekuriene. Laiks diezgan labs, aukstumu nejūt. Dodos apskatīt šeit esošo tūristu staciju, mani interesē veikals, kādas cenas un ko vispār var nopirkt. Man it kā vajadzēja līdzekli pret odiem, Latvijā nopērkamie nekam neder. Izstaigāju veikalu izšausminādamies par cenām, pārdodas arī laba GORE-TEX® virsjaka un cena tieši tik liela, cik man līdzi visam ceļojumam. Par odu līdzekli aizmirstu un izeju no veikala, bet pēc tam atceros un atgriežos. Pārdodas divu veidu, viens kaut kāds smērējams kā līmes zīmulis, otrs pat īsti nesapratu, bet izskatījās, ka kaut kas dedzināms, kā dūmu svece. Visi apraksti tikai zviedru valodā, atmetu ar roku, gan jau vienu dienu iztikšu, nopirkšu vēlāk, ja vajadzēs, sākumā odus nemana. Tā vietā nopērku šokolādi un gāzēto dzērienu par super dārgām naudiņām un eju prom. Laukā uztaisu pāris bildes un ieraugu svarus ceļotāju somu svēršanai. Man par lielu izbrīnu lielā un mazā soma kopā sver tikai 17 kg, bet uzliekot uz muguras liekas, ka nesu vēl vienu sevi.

Lai nu kā, bet uzzinot, ka nesu tikai 17 kg rodas pārliecība, ka to jau varu celt un arī nest viegli. Tālāk ceļš ved uz netālu esošo upes caurteku zem ceļa, kur jānoskaidro viena lieta priekš geocaching slēpņa. Ūdens tur labi parāda savu spēku. Uztaisu daudz bildes no visām pusēm.
Tālāk ceļš ved uz jau iepriekš pieminēto kalnu, kas atrodas te, takas sākumā. Kalns iespaidīgs, un tur ir iespēja daļēji uzbraukt augšā ar pacēlāju, bet tas maksā nedaudz pāri 20 latiem par turp-atpakaļ biļeti. Ziemā tur ir slēpšanas trases, bet vasarā labi skati un iespēja pusnaktī braukt augšā vērot pusnakts sauli. Pieeju pie lodziņa un pirmais ko paprasu, vai augšā kalnā iet arī taka tiem, kas grib kāpt, un laipni saņemu norādes un, ko tad, jākāpj. No apakšas nelikās, ka būs tik grūti, lielā soma velk pie zemes. Domāju, ka vajadzēja uzprasīt, lai pieskata manu somu, bet tik nezinu vai būtu uzņēmies. Kādu gabalu nogājis, nolieku somu, lai atpūstos, un atpakaļ celt mugurā to somu vairs negribas ne par ko. Atstāju somu turpat takas malā un kāpju tālāk bez somas. Domāju, kurš tad te nāks un kur nu vēl ņems tādu smagumu. Kādu gabalu vēl uzkāpis, ieraugu netālu divus pusaudžus, kas izskatās, ka kaut ko lasa, ogas vai augus, lai gan tuvumā ogas nemanu. Uzreiz paliek nemierīgs prāts par somu, bet turpinu kāpšanu. Ticis kalnam pusē, saprotu, ka, lai uzkāptu pašā augšā, tas būs ilgi un spēkus arī būšu patērējis. Somu vēl varēja redzēt kā punktiņu pa puskilometru, bet kāpjot vēl augstāk redzamība pazustu. Tā nu izlemju mest kalnam mieru, esmu jau pietiekoši augstu, lai pārredzētu visu apkārtni.
Uztaisu pāris foto un dodos lejā. Lejup ceļš arī nav viegls taka līkumota un izskalota un brīžiem pārvēršas par strautu. Sazvanos ar mājiniekiem, jo te zona vēl ir, bet tālāk vairs nebūs vairākas dienas.
Ticis lejā varu sākt iekarot Kungsleden taku. Takas sākumā pierakstos vēl vienā slēpnī un palūdzu, lai mani nobildē. Vēlāk nospriedu, ka vieglākais veids, kā uzsākt sarunu ar svešinieku/ci, ir palūgt, lai ar manu fotokameru mani nofotografē.
Pēc brīža jau speru pirmos soļus pa Kungsleden taku.
Sajūtas tādas it kā gremdētos sen gaidītā veldzējošā ūdenī. Nevaru beigt iemūžināt to digitālajos datu nesējos. Taka sākumā visu laiku ved gar jau iepriekš pieminēto upi, kas vienaldzīgu neatstāj, jo tā tiešām ir iespaidīga.


Sākumā ir salīdzinoši liela cilvēku kustība, daudzi nāk pretējā virzienā. Manā virzienā neviens neiet, jo es vēlu sāku un visi jau aizgājuši. Uz takas visi viens otru sveicina ar uzsaucienu „hei” vai „hei-hei” Ievēroju, ka sievietes vairāk saka „hei-hei”, bet vīrieši „hei”, bet vēlāk izspriedu, ka „hei-hei” varēja būt draudzīgāk. Pa taku man šodien plānots noiet kādus 17 kilometrus. Pēc diviem kilometriem nonāku līdz vietai, ko sauc par meditācijas vietu.
Vienā laikā ar mani pienāk sieviete no otras puses. Man rokā bija fotokamera, un sieviete pati piedāvājās mani nofotografēt. Tad viņa man prasīja, vai es ko zinot par šīm meditācijas vietām, uz ko es atbildēju, ka nē, un viņa sāka stāstīt, ka uz priekšu vēl ir astoņas šādas vietas un tās izveidojis kaut kāds tur domātājs, neatceros vārdu. Katrā meditācijas vietā ir akmens ar iegravētu tekstu - domu graudu, vienā pusē zviedru valodā un otrā sāmu valodā. Viņa iztulko, ka uz šo akmeni ir rakstīts „garākais ceļojums sākas tevī pašā”, ja pareizi atceros. Tad tiek parunāts vēl no kurienes esam un kāpēc esmu izvēlējies Kungsleden. Atbildu, ka man patīk neskartā daba un Zviedrijā vēl nebiju bijis. Viņa ir no Stokholmas un par Latviju šo to zinot. Atbraukusi padzīvot pāris dienas kalnu namiņā. Tad viņa vēl pastāstīja, ka pirms vienas dienas ir bijis stiprs lietus un taka vietām ir pārplūdusi, ka jābrien līdz potītēm. Atvados un dodos tālāk. Taka šajā posmā ir iestaigāta un viegli pamanāma, un papildus vados pēc GPS. Iet nav grūti, jo šis posms ir lēzens, vietām tikai izveidojušies dubļi no staigātājiem un laikam no iepriekšējās dienas lietus. Daudzās vietās ir koka laipas, tur kur mitrāks un akmeņaināks un koka tiltiņi pāri mazākām upītēm,
un dzelzs tilti iekārti trosēs pāri lielākām upēm.

Bauda iet. Paņemu dažas mazas pauzītes un kilometri skaitās diezgan lēni. Pirmā dienā vēl nav pierasts pie iešanas, un ņemšanās pa kalnu takas sākumā arī ir jūtama. Šeit blakus ir arī sniega motociklu trase, pa kuru brauc martā un aprīlī. Brīžiem garām aizlido arī pa kādam helikopteram, tie piegādā preces kalnu mājiņām. Ceļu pa kurieni piebraukt pie šiem namiņiem nav. Pēc brīža uz takas parādās lielāks slapjums un brīžiem arī laipa ir zem ūdens pāris centimetrus. Kurpes man ir ar ūdensizturīgo pārklājumu, bet vienā brīdī dziļākā vietā ūdens iesūcas arī nedaudz kurpē, bet tāds dziļums līdz potītēm nebija nekur. Pusceļā ir nojume ar krāsniņu, kur var atvilkt elpu sliktos laika apstākļos.
Ir arī tualetes un atkritumu tvertnes. Tālāk ejot vienu reizi aizeju pa nepareizu taku, bet ātri to laboju.
Vēlāk gar taku esošo upi nomaina ezers, un jau pēc laiciņa priekšā ir redzama Abiskojaure kalnu mājiņa pie ezera, kūp skurstenīši, smuks skats.
Šajās mājiņās var tikt pie gultasvietas, tur ir virtuve, kur pats vari pagatavot sev ēdamo un telpa, kur izžāvēt drēbes. Elektrība un tekošs ūdens (duša) šeit nav. Daļā mājiņu ir pieejama sauna un neliels veikals. Tā kā es dzīvošu teltī, tad gultasvietas man nav aktuāli, bet interesē, ko un par kādām naudiņām var iegādāties veikalā. Mājiņa atrodas kādus 400 metrus nost no takas. Drīz jau arī esmu klāt un dodos apskatīt. Šeit visur ir norādes, arī angliski ir norāde uz veikalu. Izlikts arī cenrādis par pieejamiem pakalpojumiem. Starp citu vārds veikals ir viens no nedaudzajiem, ko iemācījos zviedru valodā. Satieku saimnieci un viņa man sāk stāstīt , ka mani jau iepriekš esot redzējusi, atbildu, ka nevar būt, jo esmu tikko ieradies. Veikalā ir pieejami galvenokārt konservi, dažādi sausie maisījumi, kur jāuzlej tikai karstais ūdens un ēdiens gatavs, un saldumi. Nav nekādi produkti, kas ātri bojājas, kā augļi, maize, desa, siers. Es biju domājis nopirkt kaut ko līdzīgu maizei, ko pieēst klāt pie konserviem. Kad ieminos pārdevējam par maizi, viņš norāda uz plauktā esošajām sausmaizītēm un sāk taisnoties, ka viņiem neesot iespēja nodrošināt tradicionālo maizi, jo piegādes notiek reti. Saprotoši piekrītu viņa teiktajam un izvēlos sausmaizītes ar uzrakstu sport, tur vairāk kaloriju. Cenas visam aptuveni divreiz lielākas kā zviedru supermārketā un pieņem tikai skaidru naudu. Vēl aprunājamies, no kurienes esmu un cik tālu, un kur iešu, un es dodos prom. Šeit blakus ir arī viens geocaching slēpnis. Sākumā tajā virzienā priekšā ir purvs, bet iznākot no veikala mājas redzu, ka tajā virzienā ir arī kāds sānu maršruts un iet taka. Dodos turp. Taka krietni pārplūdusi, tomēr nonāku līdz slēpnim, pierakstos. Šeit pirmo reizi tā nopietnāk par sevi liek manīt odi, iepriekš tikai pa kādam parādījās. Lai gan te vakars un nakts brīžiem neatšķiras no dienas, kad ir apmācies, odi jūt, ka vakars tomēr ir vakars un vakariņas ir vajadzīgas. Atpakaļ ejot uz slapjās laipas paslīd kāja, un nedaudz atkal kurpē tiek mitrums, bet vēl tikai kādus 2 kilometrus domāju noiet un celt telti.
Izejot atpakaļ laukā uz Kungsleden taku, pēkšņi pamanu, ka man vairs nav fotokamera. Esmu to kaut pazaudējis. Nedaudz pabojājas noskaņojums. Mēģinu atcerēties, kur pēdējo reizi bildēju. Atceros, ka tas bija nesen, tilts, kas ved uz Abiskojaures namiņu, izkrist viņa nevarēja, jo soma dziļa, kabatā neliku, liekas, ka tobrīd nesu viņu rokā, turot aiz mini statīva, jo tā ir ļoti ērti, un kamera vienmēr gatavībā. Sāku jau domāt par to, ka ne velti man otra kamera ir līdzi. Tā protams ir sliktāka, šī bija speciāli iegādāta šim braucienam, bet žēl viss sabildētais. Tātad izspriedu, ka vai nu esmu atstājis veikalā, vai pie slēpņa. Dodos atpakaļ uz veikalu, jo liekas, ka pie slēpņa man jau viņa nebija. Un jā, šoreiz viss beidzas labi, kamera stāv veikalā, saimniece jau bija izmeklējusies īpašnieku, bet neviens nebija pieteicies. Pasakos un dodos prom. Šī aizmāršība man lika noiet lieku kilometru atpakaļ uz šo namiņu.
Šeit pirmo reizi paņemu un nogaršoju dzeramo ūdeni no upes, ir labs. Ūdens šeit ir dzerams no jebkuras upes, jo tas plūst no kalniem. Pulkstenis tuvojas jau deviņiem vakarā. Pamanu vēl vairāku cilvēku kompāniju, kas aiziet pretējā virzienā. Nobrīnos par tik vēliem gājējiem, bet nu, tā kā pa nakti nesatumst, var arī iet pa nakti un pa dienu atpūsties. Šeit jau pamanu vienu telti, bet es eju tālāk, jo doma telti celt pie upes, jo tā esot vislabāk. Ir kur nomazgāties, ūdeni paņemt un drēbes izmazgāt. Tālumā jau izdzirdu upes šņākoņu, pienākot tuvāk, redzu, ka arī šeit jau divas teltis priekšā. Nedaudz nostāk ceļu arī es savu telti, vieta laba. Izbaudu odu uzbrukumu. Pie vienas no teltīm redzu arī divus tīkliņmaskās, kas mēģina pasargāties no odiem, bet nu neērti ar tādām darboties. Telti uzceļu ātri odu skubināts. Aizdodos uz upi pēc ūdens un izmazgāt zeķes. Upe atrodas lejā no kalna. Telti sanāk atstāt bez uzraudzības, bet te tā visi dara, esot droši. Mazo somiņu ar pasi, naudu, telefonu un fotokameru gan paņemu līdzi. Lejā plūst strauja kalnu upe, ļoti skaista.
Paņemu ūdeni vakariņām, izmazgāju zeķes un dodos atpakaļ. Vairāk no telts laukā nelienu, jo tur laukā ir odi un gribās atpūsties. Šodien pieveikti kādi 25 kilometri kopā ar takas sākumā esošo kalnu. Laiks ļoti labs šodien, apmācies, bet mākoņi augstu, kalnu galotnes gandrīz redzamas. Nokrita tikai dažas lietus lāses, ja būtu saule, tad kustoties būtu karsti. Tika satikti kādi 10 garām gājēji uz takas. Patīkams nogurums, mīksta gulēšana sūnās, svaigs gaiss un upes šņākoņa fonā. Vēl nesen tikai par to domāju, bet nu jau izbaudu.

Endomondo kilometri saskaitīti mazāk, jo baterijas taupīšanas nolūkā GPS tika ieslēgts tikai ik pa laikam, tāpēc līkumi vietām iztrūkst un tas saīsina distanci. Endomondo arī labi var redzēt takas sākumā esošā kalna pieveiktos augstuma metrus.

TURPINĀJUMS

OTRĀ DIENA


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru