2013. gada 12. septembris

Otrā diena - pārbrauciens uz Abisko


No rīta pieceļos pirmais, kaut gan noguļu vēl kādu pusotru stundu pēc modinātāja. Iegāju dušā, šāda iespēja man kādu laiku, ejot pa kalniem, nebūs. Iznākot no dušas, arī pārējie ir pamodušies. Puisis no Zviedrijas saka, ka jūtot gultā ūdeni, atbildu, ka nezinu gan, kā tas tur gadījies. Vēlāk pamanīju, ka minerālūdens pudele, kas stāvēja uz galda, pa nakti bija mainījusi savu atrašanās vietu un bija gandrīz tukša. Visticamāk puisim no Zviedrijas bija ļoti slāpis, un ūdens arī tika izliets gultā. Izgāju uz klāja paskatīties, kā kuģis brauc iekšā Stokholmas ostā. 
Biju domājis piecelties agrāk, lai redzētu brīdi, kad uzrodas krasts, bet to jau biju palaidis garām, prāmis jau bija netālu no piestātnes un brauca starp salām. Atgriežoties pie kajītes, visi kaut kur pamukuši, un šoreiz mana biļete never vaļā durvis. Tiekam iekšā tikai ar personāla palīdzību. Sakravāju somu un vēl ir 10 minūtes līdz izkāpšanai. Lietuvieši atstāj man savus neizdzertos alus krājumus (divas skārdenes), puisis no Zviedrijas atstāj man savu Latvijas sīknaudu, nebūšot kur likt, jo tik drīz uz Latviju nebraukšot. Man jau nav nekas pretī, paņemu alu un santīmus un ejam uz izeju. Atvadāmies no lietuviešiem, un puisis no Zviedrijas sola man parādīt, kur pienāk autobuss uz pilsētas centru, bet es jau iepriekš teicu, ka iešu ar kājām, jāpierod pie slodzes. Paceļam vēl plānoju apmeklēt kādu geocaching slēpni, jo laiks man līdz vilcienam ir ap 7 stundām. Līdz stacijai ir kādi 4 km.  Puisis no Zviedrijas atvadās, es arī pasakos viņam un saku, ka viņš ir labs cilvēks.
Pēcāk nospriedu, ka nav forši tik mazā un slēgtā telpā, un vēl bez logiem uzturēties kopā ar svešiem cilvēkiem, nav ko elpot. Esi krietni ārpus komforta zonas, bet nu jau tas ir garām, esmu ārā. Lasot tikai divus pēdējos teikumus, varētu saprast, ka esmu bijis aiz restēm (smaids). Stāvu viens pie ostas termināļa un garām plūst tūristi, bet īsti viens neesmu, mans kompanjons smagā mugursoma ir tepat blakus. Negribas viņu celt, bet vēl vairāk negribas palikt te tūristu burzmā. Dodos centra virzienā. Pēc neilga laika ieraugu nomaļu uzkalniņu un dodos turp atlaisties zālītē, pārkrāmēt somu un pabrokastot. Beidzot miers. Uzēdu, kādu stundiņu pagulšņāju, lai atgūtos no negulētās nakts. Zviedrijā arī skriešana ir modē, daudzi skrien un velosipēdisti arī ļoti daudz, šeit no kalniņa visu labi var vērot. Pārkrāmēju somu, daļu no sīkumiem saliekot jauniegādātajā mazajā somiņā, un esmu gatavs turpināt ceļu lēnām uz staciju, nu jau mēģinot atrast kādu geocaching slēpni. Vispār jau nepatīk man pilsētu slēpņi, un vēl jo vairāk vienam ir grūti neuzkrītoši to meklēt. GPS koordinātas arī starp mājām nerāda precīzi, un, ja vēl hints (norādes) nav precīzs vai vispār ir tikai zviedru valodā un nav saprotams, tad daudz neiespringu un devos tālāk. Pie pirmā slēpņa tā arī sanāca, slēpni neatradu, bet atradu veikalu. Vajag iepirkt ko dzeramu un galvenais, lai būtu PET pudele, kurā iepildīt ūdeni ejot pa kalniem. Cenas protams 2 – 3 reizes augstākas nekā pie mums Latvijā. Nākošais slēpnis tāds pats kā iepriekšējais. Tālāk nolemju iet gar kanālmalu, tur arī ir pāris slēpņi, kas varētu būt vieglāk atrodami. Pirmajam hints ir "sēdies". It kā skaidrs, pārmeklēju divus soliņus, bet nekā. Nākamais atkal pie soliņa, bet tur aizņemts, un cilvēki ka biezs. Tālāk jau eju saīsinot ceļu nedaudz nost no kanālmalas un slēpņiem vairs virsū neskatos. Pasēžu un atpūšos pie strūklakas, un atkal izeju pie kanālmalas. Šoreiz krīt pirmais Stokholmas slēpnis, hints ir precīzs, pierakstos. Stacija jau te pat netālu, paceļam arī nedaudz pafotografēju. 
Netālu, pēc apmēram 10 minūšu meklēšanas tiek paņemts vēl viens slēpnis. Visu laiku rēķinu cik man vēl ir laika līdz vilciena atiešanai, kad pēkšņi atceros, ka dzīvoju pēc Latvijas laika, tas atšķiras par vienu stundu. Satraukumā nepiefiksēju, ka man ir vēl stunda klāt laika, nevis stunda nost. Pēc nepareiziem aprēķiniem man ir tikai pusstunda līdz vilcienam. Steigšus sāku meklēt pa kurieni var tikt uz staciju, jo priekšā ielas ar barjerām, viadukti un noejas, un nevar saprast, kur jāiet. Pēc laika esmu tomēr pie stacijas, laiks vēl ir. Eju iekšā stacijā un, tikai paskatoties uz tablo, saprotu, ka mans vilciens tikai pēc divām stundām, pieregulēju pulksteni ar pareizu vietējo laiku. Ļoti labi, man ir laiks paēst Makdonaldā, kā plānoju iepriekš, pirms ilgā 18 stundu brauciena vilcienā. Paņemu Vistas burgera komplektu, ļoti garšīgi. Kaut kā liela apetīte, visu laiku gribas ēst. Laikam organisms jūt, ka turpmāk varēs ēst nevis tik cik grib, bet tik cik ir iedalīts konkrētai ēdienreizei.
Pēc paēšanas izeju vēl laukā pastaigāt pa apkārtni, un pēc pailgas meklēšanas krīt vēl viens slēpnis. Tuvumā apskatu vēl Stokholmas Pasaules Tirdzniecības centra ēku un vienu iespaidīgu baznīcu, uztaisu vēl pāris foto, un tad jau mana vilciena atejas laiks ir klāt.
Vilcienu atrodu uzreiz, jo norādes par peronu atrašanās vietām ir skaidras. Vilciens labs, mana vieta, kā īstam solo ceļotājam, vieniniece.
Sēdvieta ir ērta, labs galdiņš, ir kur nolikt mantas un ceļš var sākties. Sākumā pa logu nekā ievērojama nav. Vilciens citās stacijās stāv ilgāk, citās tikai izlaiž/uzņem pasažierus un brauc tālāk. Brīžiem stāv pat 20 minūtes un vairāk, ja zinātu pēc kādas sistēmas tā stāvēšana notiek, tad varētu izkāpt izlocīt kājas, bet negribas, ka vilciens aizbrauc bez manis, tāpēc palieku sēžot. Brīžiem vilciens nobrauc uz blakus sliedēm un stāv, lai samainītos ar citu vilcienu. Te vilcienā ir arī elektrības rozete pie katra krēsla, nebiju ar to rēķinājies un taupīju fotokameras un telefona baterijas. Ieslēdzu GPS un ieraudzīju ar kādu ātrumu brauc vilciens. Nelikās, ka tik ātri, līkumos ar 100 km/h, taisnē uz visiem 150 km/h, vienu brīdi pat sasniedza 163 km/h, iespaidīgi. Zviedriem labs dzelzceļš. Braucot cauri tuneļiem ar tādu ātrumu, nenormāli krīt ciet ausis. Aizgāju uz bistro paņemt kaut ko ēdamu, pa lēto neko dabūt nevar, bet būšu jau pieradis, Latvijā viss liksies lēts. Paēdu vakariņas, un, novācot galdu, mana pierakstu burtnīca iekrita priekšējā krēsla konstrukcijā. Neveiksmīgi tur tāda šķirba atstāta, kur vis kaut ko var iemest. Domāju jau, ka nāksies rakstīt pa jaunu vairāk kā četras lapas, bet tomēr sēdekļa un atzveltnes salaiduma vietā varēja ar mokām iebāzt pirkstus un sasniegt burtnīcu, un izvilkt laikā. Labi, ka tā, tikai sanāca iztraucēt tikai priekšā sēdošos. Nu jau ir pusdivi naktī, un te tā arī nav pilnībā satumsis, jo esam tuvu polārajam lokam. Rīt ap 11:00 būsim galā, un  ar šo vilcienu būs nobraukti ap 1300 km. Būšu sasniedzis kāroto neskartās dabas stūrīti.

TURPINĀJUMS

PIRMĀ DIENA



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru