Pastaiga Norvēģijas kalnos - astotā diena

Atkal izmantoju izdevību kārtīgi izgulēties labā vietā. Paēdu, sakrāmēju somu un gatavojos doties tālāk, pulkstenis ir nedaudz pirms divpadsmitiem dienā, pirms iziešanas izslauku savu istabu, bet puisis, kurš arī vakar palika šeit, uzstāj, ka grīda arī jāmazgā, tādi ir mājas noteikumi, labi, izmazgāju arī grīdu, kaut gan nebija jau tur ko mazgāt, viss tīrs. 

Šodien var teikt, ka atgriežos daļēji civilizācijā, jo tuvojos pirmā ceļojuma posma beigām. Šeit beidzas arī Hardangervidda dabas parks, kas ir plašākais augstkalnu plato Eiropā ar arktisko klimatu. Šis dabas parks ir populārs, un te kalnu pārgājienos iet daudz ārzemnieku.

Tagad apmēram septiņi kilometri jānoiet līdz ļoti populāram tūrisma objektam Norvēģijā, kas saucas Troļļa mēle. Tas ir kraujas malai pārkāries klints bluķis, kas izskatās pēc mēles, fonā ar iespaidīgu skatu ir redzams kalnu ezers. 

Laiks šodien labs, spīd saule un ir silti, ka jānovelk nost jakas. 

Iešana šodien visu laiku ir pa sniegu, ir arī nedaudz reljefains, lēnām kustos uz priekšu, uztaisu arī foto pauzītes. 

Pa ceļam nevienu cilvēku nemanu, bet ap trijiem dienā esmu klāt pie Troļļa mēles, un visapkārt vairāk kā simt tūristu. 

Pirmais protams skatu piesaista Troļļa mēle un plašais skats no kraujas uz kalnu ezeru, kādu laiku vēroju ainavu, ka nevar acis atraut. Pie Troļļa mēles ir gara rinda, jo katrs grib uz tās uzkāpt un nofotografēties dažādās pozās, cits sēdus, cits stāvus, cits palēcienā, vēl kāds guļus un pat uz rokām stāvot.

Šeit atkal ir ļoti auksts vējš un tā stāvēt uz vietas sāk salt, saģērbju jakas un uzlieku kapuci, bet atsilt uzreiz neizdodas. Citi, kas jau pabijuši uz mēles, nosēdušies uz pusdienu pauzi. Ir dzirdamas visdažādākās valodas. Latviski gan nedzirdu runājam, bet krieviski gan. Lai tiktu uz šejieni, no tuvākā autoceļa vairākas stundas ir jākāpj kalnā pa kalnu takām, un cilvēki parasti te sarodas ap pusdienlaiku, bet pēcpusdienā atkal sāk kāpt lejā, lai paspētu pirms tumsas būt atpakaļ uz ceļa pie auto. 

Kad esmu jau iemūžinājis šo skatu bildēs, cik nu tas ir iespējams, arī es gribētu uzkāpt uz mēles, bet tad man jāatrod fotogrāfs, kas mani varētu nobildēt, bet rinda kustās lēnām un fotogrāfam tad būtu jāgaida uz mani, kamēr izstāvu rindu, tāds variants neder. Esmu šeit jau kādu stundu, un tā kā esmu nosalis uz vietas stāvot un sāk gribēties ēst, un arī rinda vēl joprojām pie mēles gara, nolemju uzcelt šeit telti. Varēšu sasildīties, uztaisīt pusdienas, atpūsties un pagaidīt, kamēr rinda pie mēles būs noskrējusi. Izklausās pēc laba plāna. Šeit jau ir vairākas teltis saceltas, atrodu vietu arī savai teltij un lienu sasildīties. Pēc neilga laika sāk līt lietus un, kad jau būtu tā kā laiks iet pārbaudīt, kāda situācija ir pie Troļļa mēles, liels ir pārsteigums, kad izbāžot galvu no telts, visapkārt ir bieza migla, ir uznācis mākonis un no skata vairs nav ne vēsts. Pie mēles vairs neviena nav, bet redzēt arī neko nevar tālāk par pārdesmit metriem. Tā izlemju, ka palieku tepat pa nakti, un no rīta cerams būs noskaidrojies, un kamēr vēl cilvēki nebūs sanākuši, varēšu nobildēties uz mēles. Blakus teltīs vēl ilgi skan smiekli un sarunas vācu valodā. Bet es atpūšos, šodien nostaigāti tikai septiņi kilometri. Biju domājis, ka te būs zona mobilajam telefonam, lai dotu par sevi ziņu, ka esmu sveiks un vesels, bet nekā.