Otrā diena - pārbrauciens uz Abisko

No rīta pieceļos pirmais, kaut gan noguļu vēl kādu pusotru stundu pēc modinātāja. Iegāju dušā, šāda iespēja man kādu laiku, ejot pa kalniem, nebūs. Iznākot no dušas, arī pārējie ir pamodušies. Puisis no Zviedrijas saka, ka jūtot gultā ūdeni, atbildu, ka nezinu gan, kā tas tur gadījies. Vēlāk pamanīju, ka minerālūdens pudele, kas stāvēja uz galda, pa nakti bija mainījusi savu atrašanās vietu un bija gandrīz tukša. Visticamāk puisim no Zviedrijas bija ļoti slāpis, un ūdens arī tika izliets gultā. Izgāju uz klāja paskatīties, kā kuģis brauc iekšā Stokholmas ostā. 

Biju domājis piecelties agrāk, lai redzētu brīdi, kad uzrodas krasts, bet to jau biju palaidis garām, prāmis jau bija netālu no piestātnes un brauca starp salām. Atgriežoties pie kajītes, visi kaut kur pamukuši, un šoreiz mana biļete never vaļā durvis. Tiekam iekšā tikai ar personāla palīdzību. Sakravāju somu un vēl ir 10 minūtes līdz izkāpšanai. Lietuvieši atstāj man savus neizdzertos alus krājumus (divas skārdenes), puisis no Zviedrijas atstāj man savu Latvijas sīknaudu, nebūšot kur likt, jo tik drīz uz Latviju nebraukšot. Man jau nav nekas pretī, paņemu alu un santīmus un ejam uz izeju. Atvadāmies no lietuviešiem, un puisis no Zviedrijas sola man parādīt, kur pienāk autobuss uz pilsētas centru, bet es jau iepriekš teicu, ka iešu ar kājām, jāpierod pie slodzes. Paceļam vēl plānoju apmeklēt kādu geocaching slēpni, jo laiks man līdz vilcienam ir ap 7 stundām. Līdz stacijai ir kādi 4 km.  Puisis no Zviedrijas atvadās, es arī pasakos viņam un saku, ka viņš ir labs cilvēks.

Pēcāk nospriedu, ka nav forši tik mazā un slēgtā telpā, un vēl bez logiem uzturēties kopā ar svešiem cilvēkiem, nav ko elpot. Esi krietni ārpus komforta zonas, bet nu jau tas ir garām, esmu ārā. Lasot tikai divus pēdējos teikumus, varētu saprast, ka esmu bijis aiz restēm (smaids). Stāvu viens pie ostas termināļa un garām plūst tūristi, bet īsti viens neesmu, mans kompanjons smagā mugursoma ir tepat blakus. Negribas viņu celt, bet vēl vairāk negribas palikt te tūristu burzmā. Dodos centra virzienā. Pēc neilga laika ieraugu nomaļu uzkalniņu un dodos turp atlaisties zālītē, pārkrāmēt somu un pabrokastot. Beidzot miers. Uzēdu, kādu stundiņu pagulšņāju, lai atgūtos no negulētās nakts. Zviedrijā arī skriešana ir modē, daudzi skrien un velosipēdisti arī ļoti daudz, šeit no kalniņa visu labi var vērot. Pārkrāmēju somu, daļu no sīkumiem saliekot jauniegādātajā mazajā somiņā, un esmu gatavs turpināt ceļu lēnām uz staciju, nu jau mēģinot atrast kādu geocaching slēpni. Vispār jau nepatīk man pilsētu slēpņi, un vēl jo vairāk vienam ir grūti neuzkrītoši to meklēt. GPS koordinātas arī starp mājām nerāda precīzi, un, ja vēl hints (norādes) nav precīzs vai vispār ir tikai zviedru valodā un nav saprotams, tad daudz neiespringu un devos tālāk. Pie pirmā slēpņa tā arī sanāca, slēpni neatradu, bet atradu veikalu. Vajag iepirkt ko dzeramu un galvenais, lai būtu PET pudele, kurā iepildīt ūdeni ejot pa kalniem. Cenas protams 2 – 3 reizes augstākas nekā pie mums Latvijā. Nākošais slēpnis tāds pats kā iepriekšējais. Tālāk nolemju iet gar kanālmalu, tur arī ir pāris slēpņi, kas varētu būt vieglāk atrodami. Pirmajam hints ir "sēdies". It kā skaidrs, pārmeklēju divus soliņus, bet nekā. Nākamais atkal pie soliņa, bet tur aizņemts, un cilvēki ka biezs. Tālāk jau eju saīsinot ceļu nedaudz nost no kanālmalas un slēpņiem vairs virsū neskatos. Pasēžu un atpūšos pie strūklakas, un atkal izeju pie kanālmalas. Šoreiz krīt pirmais Stokholmas slēpnis, hints ir precīzs, pierakstos. Stacija jau te pat netālu, paceļam arī nedaudz pafotografēju. 

Netālu, pēc apmēram 10 minūšu meklēšanas tiek paņemts vēl viens slēpnis. Visu laiku rēķinu cik man vēl ir laika līdz vilciena atiešanai, kad pēkšņi atceros, ka dzīvoju pēc Latvijas laika, tas atšķiras par vienu stundu. Satraukumā nepiefiksēju, ka man ir vēl stunda klāt laika, nevis stunda nost. Pēc nepareiziem aprēķiniem man ir tikai pusstunda līdz vilcienam. Steigšus sāku meklēt pa kurieni var tikt uz staciju, jo priekšā ielas ar barjerām, viadukti un noejas, un nevar saprast, kur jāiet. Pēc laika esmu tomēr pie stacijas, laiks vēl ir. Eju iekšā stacijā un, tikai paskatoties uz tablo, saprotu, ka mans vilciens tikai pēc divām stundām, pieregulēju pulksteni ar pareizu vietējo laiku. Ļoti labi, man ir laiks paēst Makdonaldā, kā plānoju iepriekš, pirms ilgā 18 stundu brauciena vilcienā. Paņemu Vistas burgera komplektu, ļoti garšīgi. Kaut kā liela apetīte, visu laiku gribas ēst. Laikam organisms jūt, ka turpmāk varēs ēst nevis tik cik grib, bet tik cik ir iedalīts konkrētai ēdienreizei.

Pēc paēšanas izeju vēl laukā pastaigāt pa apkārtni, un pēc pailgas meklēšanas krīt vēl viens slēpnis. Tuvumā apskatu vēl Stokholmas Pasaules Tirdzniecības centra ēku un vienu iespaidīgu baznīcu, uztaisu vēl pāris foto, un tad jau mana vilciena atejas laiks ir klāt.

Vilcienu atrodu uzreiz, jo norādes par peronu atrašanās vietām ir skaidras. Vilciens labs, mana vieta, kā īstam solo ceļotājam, vieniniece.

Sēdvieta ir ērta, labs galdiņš, ir kur nolikt mantas un ceļš var sākties. Sākumā pa logu nekā ievērojama nav. Vilciens citās stacijās stāv ilgāk, citās tikai izlaiž/uzņem pasažierus un brauc tālāk. Brīžiem stāv pat 20 minūtes un vairāk, ja zinātu pēc kādas sistēmas tā stāvēšana notiek, tad varētu izkāpt izlocīt kājas, bet negribas, ka vilciens aizbrauc bez manis, tāpēc palieku sēžot. Brīžiem vilciens nobrauc uz blakus sliedēm un stāv, lai samainītos ar citu vilcienu. Te vilcienā ir arī elektrības rozete pie katra krēsla, nebiju ar to rēķinājies un taupīju fotokameras un telefona baterijas. Ieslēdzu GPS un ieraudzīju ar kādu ātrumu brauc vilciens. Nelikās, ka tik ātri, līkumos ar 100 km/h, taisnē uz visiem 150 km/h, vienu brīdi pat sasniedza 163 km/h, iespaidīgi. Zviedriem labs dzelzceļš. Braucot cauri tuneļiem ar tādu ātrumu, nenormāli krīt ciet ausis. Aizgāju uz bistro paņemt kaut ko ēdamu, pa lēto neko dabūt nevar, bet būšu jau pieradis, Latvijā viss liksies lēts. Paēdu vakariņas, un, novācot galdu, mana pierakstu burtnīca iekrita priekšējā krēsla konstrukcijā. Neveiksmīgi tur tāda šķirba atstāta, kur vis kaut ko var iemest. Domāju jau, ka nāksies rakstīt pa jaunu vairāk kā četras lapas, bet tomēr sēdekļa un atzveltnes salaiduma vietā varēja ar mokām iebāzt pirkstus un sasniegt burtnīcu, un izvilkt laikā. Labi, ka tā, tikai sanāca iztraucēt tikai priekšā sēdošos. Nu jau ir pusdivi naktī, un te tā arī nav pilnībā satumsis, jo esam tuvu polārajam lokam. Rīt ap 11:00 būsim galā, un  ar šo vilcienu būs nobraukti ap 1300 km. Būšu sasniedzis kāroto neskartās dabas stūrīti.

TURPINĀJUMS

PIRMĀ DIENA

Pirmā diena - pārbrauciens ar prāmi uz Stokholmu

Pienācis 1. jūlijs. Valda neliels satraukums par manu kreiso kāju, kura tika satraumēta sagatavošanās, pārbaudes pārgājienā no Liepājas uz Kolku. Par citu neko nesatraucos, kaut kolēģi un paziņas ir bažīgi, ka braucu viens pats un arī valodu nezinu. Brauciens no Liepājas uz Rīgu ir veiksmīgs, kaut gan ceļa remontu dēļ autobuss kavējas par vairāk kā pusstundu. Laiks man ir rezervē un Rīgā vēl jānopērk guļammaiss un mazā somiņa, kur salikt sīkumus. Vēl pārtikas veikalā nopērku ūdeni, maizi, desu, bulciņas un, sakraujot to visu jau tā pilnajā somā, tās smagums kļūst ievērojams, it kā tur būtu sakrauti akmeņi. Svēris gan pagaidām neesmu, bet liekas, ka kādi 20 kilogrami varētu būt. Izstaigājoties pa Rīgu kādus 7 km, ir nojauta, ka viegli nebūs. Esmu sasniedzis Rīgas pasažieru ostu. Nobildēju prāmi no ārpuses un dodos iekšā.

Ar prāmi, kurā ir nakšņošana, braucu pirmo reizi. Izdodas visu paveikt bez personāla palīdzības. Piereģistrējoties pašapkalpošanās terminālī no tā izkrīt mana biļete, kuru noskenējot var tikt kuģī un savā kajītē un kupons 50% atlaidei alum vai sidram, kuru gan nedomāju izmantot, jo uz kuģa tāpat viss ir dārgs, arī rēķinot kopā ar atlaidi.

Kajītē satieku puisi no Zviedrijas, kurš runā arī labi angliski. Viņš ir bijis Latvijā atvaļinājumā uz nedēļu ar draugiem, bet tie lido ar lidmašīnu atpakaļ. Viņš brauc uz Latviju, jo te viss ir lētāks un arī klubi ir atvērti katru dienu, ne tikai piektdienās un sestdienās. 

Es eju laukā uz klāja skatīties, kā kuģis brauc laukā pa Daugavu no ostas. Uztaisu pāris foto, sagaidu, kad izbraucam no ostas jūrā un eju atpakaļ uz kajīti.

Atklātā ūdenī arī vējš pūš stiprāk, un ārpusē vairs nav tik patīkami. Dodu ziņu arī mājiniekiem, ka ar mani viss OK. Atgriežoties pie kajītes, divi puiši nesekmīgi mēģina atvērt manas kajītes durvis. Izrādās mūsu kajītē aizpildītas arī abas atlikušās vietas. Viņu biļetes nez kāpēc durvis never vaļā, tāpēc es atveru ar savējo. Viņi ir no Lietuvas un brauc uz Zviedriju, lai tālāk nokļūtu Norvēģijā, kur viņiem strādā vecāki. It kā ciemos, bet laikam arī meklēt darbu. Puisis no Zviedrijas  iestiprinās ar Finlandia un saka, ka pat te uz kuģa viss esot krietni lētāks nekā Zviedrijā. Piedāvā man arī iedzert. Pirmajā reizē atsakos, otrajā piekrītu uz vienu glāzi. Parunājam vēl par šo un to, un es dodos paskatīties, kas notiek laukā uz kuģa. Tur satieku lietuviešus no mūsu kajītes, iedzeru alu ar viņiem un uztaisu foto.

Parunājamies un es dodos vēl pastaigāt pa kuģi. Lietuvieši arī māk angliski un  puisis no Zviedrijas  teica, ka zviedri ap 80% brīvi runā angliski. Uz kuģa ir bezmaksas Wi-Fi internets, pasēžu internetā, un pēc brīža iet garām  puisis no Zviedrijas  ar lietuviešiem. Viņi iet gaidīt loterijas rezultātus uz klubu, kur izlozē dažādas balvas starp loterijas biļeti nopirkušajiem pasažieriem. Mani arī aicina līdzi. Visi turpina ar alu, un es arī pa vakaru izdzeru vairākus alus un izlietoju arī savu 50% atlaides kuponu, kuru sākumā domāju neizmantot. Tika iemēģināta arī deju grīda. Loterijā nepalaimējās, un tā mēs visu vakaru pavadījām te vienā, te otrā uz kuģa esošajā klubā. Kuģis bija diezgan patukšs. Ap pustrijiem naktī mums bija gana, lietuvieši vēl kaut kur klīda apkārt. Atgriežoties kajītē,  puisis no Zviedrijas  man prasīja man, lai es paskatos vai sviestmaizes, ko viņš pircis veikalā, ir ar vistas gaļu. Es uzreiz sapratu, ka viņš baidās no cūkgaļas, un viņš apstiprināja, ka ir musulmanis. Vispār jau tikai pēc tam ieskatoties, varēja nojaust, ka viņš nav vietējais, bet varētu būt no kādas musulmaņu zemes. Viņš man vēl prasīja, ko es domāju par musulmaņiem un ar ko manuprāt viņi atšķiras no kristiešiem, uz ko es atbildēju, ka neesmu reliģiozs un man nav viedoklis šajā jautājumā, lai beigtu runāt par šo tēmu. Vispār cik zinu, tad musulmaņiem alkohols nav atļauts, un palika neomulīgi vienā kajītē ar piedzērušos musulmani, bet vispār jau tas puisis no Zviedrijas bija ļoti labs cilvēks. Miegs šonakt nebija no tiem labākajiem, un bez pārsteigumiem jau arī neiztikt. Pamodos naktī no skaņas, ka līst ūdens. Apkārt bija tumšs un sākumā domāju, ka puisis no Zviedrijas nav ticis līdz tualetei. Pēc tam viņš vēl nemācēja atrast savu gultu un bija plānojis gulēt manas gultas kājgalī. Ieslēdzu gaismu un uzprasīju, kas notiek, un viņš sapratis, ka nav savā gultā, pārvācās uz savējo. Kaut kad pa nakti uzradās arī abi lietuvieši. Varbūt kādu stundu dabūju iemigt. Kas to būtu domājis, ka brauciens ar prāmi izvērtīsies tā. Biju iedomājies, ka mierīgi vērošu jūru un kārtīgi izgulēšos.

TURPINĀJUMS

SĀKUMS

Ceļojums pa Kungsleden taku

Viss sākās ar to, ka internetā uzgāju informāciju par Kungsleden taku un uzreiz iepatikās un gribējās tur aizbraukt. Man ļoti patīk neskartā daba un tur tāda ir. Sajūsmā visiem biju izstāstījis, ka plānoju tur braukt un tad jau plāns bija jārealizē. Bija doma braukt jūnija beigās, jūlija sākumā, jo šajā laikā tur ir polārā diena, kad saule vakarā nenoriet un pa nakti ir gaišs. Gribējās redzēt kāda ir pusnakts saule. Bet šajā laikā tur esot ļoti daudz odu, bet augustā un septembrī vairs nav tik daudz odu, bet atkal nav vairs polārā diena. Domāju pārbaudīt vai tik traki tur ir ar tiem odiem, Latvijā jau arī brīžiem ēd nost dzīvu, tāpēc gan jau tikšu galā. Tiem, kas nezin kur tas atrodas:

Skatīt lielāku karti

                Nākot tuvāk laikam (nedaudz vairāk kā mēnesis), tik noskatītas biļetes par labākajām cenām, prāmis Rīga – Stokholma LVL 27.00 un vilciena biļete Stokholma – Abisko, kur atrodas viens no takas galiem, LVL 55.00. Abas biļetes izvēlējos lētākās iespējamās bez ekstrām, prāmī guļvieta 4-vietīgā kajītē bez loga uz otrā klāja, kas laikam sanāk zem ūdens līmeņa, diezgan neomulīgi iedomājoties, ka esi zem ūdens un vilcienā sēdvieta kopējā vagonā. Vilciena biļetes cena ir mainīga un pērkot apmēram divus mēnešus iepriekš, var dabūt labāko cenu. Atpakaļ ceļu negribējās atkal caur Stokholmu, bija doma atgriezties caur Norvēģiju, tāpēc atpakaļ ceļam biļetes uzreiz netika iegādātas, jo nebiju vēl izpētījis, kā vislabāk būtu nokļūt mājās. Kamēr domāju, biļetes vilcienam uz Oslo palika par 9 latiem dārgākas, bet nu nekas, jo vilciens Norvēģijā ir lēts un līdz Oslo biļeti nopirku par LVL 36.00 un lidojums no Norwegian uz Rīgu tika iegādāts par LVL 35.00, ieskaitot nododamo bagāžu. Pirms brauciena tika nopirkta lētākā apdrošināšana ceļojumam, kura sedz tikai medicīniskos izdevumus, bet vairāk jau man neko nevajag. Tika sastādīts līdzi ņemamo mantu saraksts šāds:

                -telts

                -guļammaiss

                -paklājiņš

                -lietus pārvalks somai

                -gāzes deglis

                -gāzes balons

                -katliņš

                -bļodiņa

                -krūzīte

                -karote

                -nazis

                -ekipējuma remonta komplekts

                -salvetes

                -ziepes

                -dvielis

                -zobu pasta un birste

                -spogulītis

                -skuveklis

                -cepure

                -saulesbrilles

                -zāles pret saaukstēšanos

                -šķiltavas

                -pildspalva, papīrs

                -foto kamera

                -telefons

                -drēbes

                -pārtika

                Pēc ceļojuma izrādījās, ka lieku neko nebiju paņēmis, bet varēja vairāk ņemt kalorijām bagātu pārtiku un nedaudz variēt ar drēbēm.
            Ceļojuma kopējais laiks 24 dienas no 1. jūlija līdz 24. jūlijam. Ar kājām veicamais attālums tika plānots ap 300 km, dienā noejot ap 20 km.

                Kā man veicās ceļojuma laikā, vari izlasīt turpinājumā.

TURPINĀJUMS

Ceļojums uz Itāliju

Jau vasarā kopā ar Dāvi un Agitu bija plānots rudenī kaut kur doties ārpus Latvijas. Nākot laikam tuvāk noskaidrojās, ka mērķis būs Itālija, lidosim uz pilsētu Bergamo, un tur īrēsim auto, lai būtu neatkarīgi no sabiedriskā transporta un varētu vairāk apskatīt. Apskates vietas tiek izvēlētas Iseo un Gardas ezeru apkārtnes un pilsēta Verona. Mums piebiedrojās arī Rolands un arī mazo 2 gadus veco Olafu tika izlemts ņemt līdzi. Tā ceļojums varēja sākties.

1. Diena

Izbraucam no Liepājas ap 8:00. Esmu ar lielām gaidām, kā izdosies ieplānotais brauciens uz Itāliju un kas būs aizmirsts paņemt līdzi. Drīz vien esam Rīgā un 2,5 stundu lidojums uz Bergamo lidostu Itālijā paiet ātri un lidmašīnas nosēšanās ir pilnīgi nemanāma. Auto mums noīrēts firmā Sicily by Car, kuru kā izrādās apkalpo cita kompānija AutoEuropa, tāpēc sākumā ir nelielas grūtības atrast mūsu kantori un tiek izstaigāts viss lidostas termināls un beigās ar Info bukletu palīdzību atrasts vajadzīgais. Kamēr meklējam, pie mūsu autonomas kompānijas ir izveidojusies rinda, izskatās, ka tā ir ļoti populāra, jo pie citām kompānijām rindas nemana. Tiekot pie savas kārtas, iedodu dokumentus - pasi, tiesības, kredītkarti un iepriekš izdrukāto apmaksas vaučeri. Man tiek piedāvāta arī papildus apdrošināšana stikliem, riepām u.c. par 8 EUR dienā, bet es atsakos, piebilstot, ka tas ir par dārgu. Apstiprinu pārjautāto informāciju par nomas ilgumu, parakstos visās vietās kur man liek. Un tad pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm – autonomas darbiniece liek man ievadīt kredītkartes PIN kodu. Tikai tad atceros, ka kartēm mēdz būt arī PIN kods, kuru šai kartei nekad neesmu lietojis un iespējams vienu reizi apskatījis. Atceros, ka PIN kods kādu laiku mētājās somiņā, bet kā ir šobrīd neesmu drošs, tāpēc paniski rokos pa somiņu, bet kodu neatrodu. Pa galvu jau sāk šaudīties domas vai ir kādi citi varianti kā iemaksāt drošības naudu par auto vai arī būs jāiztiek vispār bez auto, kas būtu katastrofa, kad autonomas darbiniece saka, ka varot arī mēģināt bez PIN koda, ka citreiz izdodas, bet citreiz nē. Pa laimi man, karte tiek pieņemta bez PIN koda un es veiksmīgi saņemu auto atslēgas. Par rindu pie autonomas runājot, varbūt pat labāk atrasties rindas beigās, jo sākumā tiek izdalītas visas zemāku klašu automašīnas un pēdējiem tiek upgrade uz ko labāku, jo visas zemākās klases ir beigušās. Mūsu gadījumā īsti nesapratu, bet iespējams tā arī notika, tieku pie Peugeot 208 1,4 diesel. Vēl pirms prom iešanas tieku brīdināts nespiest gāzes pedāli pārāk daudz, jo sodi par ātruma pārsniegšanu tiks novilkti no manas kredītkartes. Uz auto stāvvietu aizved autobuss dažu minūšu braucienā. Staigāju pa autostāvvietu un spaidu auto atvēršanas pogu cerībā, ka auto atsauksies ar skaņas signālu. Pēc brīža auto tiek pamanīts ar mirgojošām lampām. Pirms auto saņemšanas domājam to nobildēt no visām pusēm, lai būtu pierādījumi kādā stāvoklī to esam saņēmuši, jo ir dzirdētas visādas runas, ka nomniekiem tiek piešūti jau veci defekti, bet apskatot auto tas izskatās lieliskā stāvoklī un bildēšana tiek aizmirsta. Tiek pārbaudīts vai auto darbojas auto piepīpētāja rozete, bet ne jau priekš smēķētājiem, šeit barosies galvenais ceļa teicējs GPS navigācija. Prāts un gars vēlas tikt ātrāk prom no šīs pārapdzīvotās vietas, tāpēc tūlīt tiek sakrāmētas somas bagāžniekā un tiek nosprausts mērķis uz pirmo nakšņošanas vietu aptuveni 30 km attālo kalnu ciematiņu Adrara San Martino. Navigācijas iekārtā galamērķis jau ievadīts iepriekš un maršruts saglabājies, bet izslēgšana un ieslēgšana navigācijai nav nākusi par labu un maršruts ir pārplānojies pa maksas ceļu, lielo maģistrāli, kaut gan sākumā bija domāts braukt pa salīdzinoši mazākiem bezmaksas ceļiem. To ka esam uzbraukuši uz maksas ceļa pamanām tikai tad, kad jau priekšā ir caurlaides un atpakaļ ceļa nav. Vēl pamanījāmies iebraukt nepareizā caurlaides ejā, kas izskatījās bija domāta patstāvīgajiem klientiem un nopelnījām neapmierinātu itāļu signalizēšanu stumjoties atpakaļgaitā. Bet varbūt pat labāk, ka tikām uz ātrgaitas šoseju, jo ātrāk tikām mērķī. Atļautais ātrums pa maksas ceļu ir 130 km/h, kamēr citur pārsvarā 50 km/h, jo neapdzīvotu vietu tik pat kā nav vai arī ir kalnu ceļi pa kuriem tāpat ātrāk īsti pabraukt nevar. Par maksas ceļa izmantošanu apmēram 20 km garumā samaksājam EUR 1,30, ka bija mazāk kā gaidīts. Ierodoties Adrarā San Martino pārņem liels miers, un liekas, ka šeit ir apstājies laiks. Sajūtas nevar aprakstīt. Tāda brīvības sajūta. No lielās burzmas vairs ne vēsts un apkārt lielāki un mazāki kalni.

Sazvanu rezervētā dzīvokļa īpašnieku Alexandro un uzzinu, ka viņš jau ir uz vietas un gaida mūs. Viņš vēl jautā, kurā vietā mēs šobrīd esam, un es nojaušu, ka viņš vēlas palīdzēt atrast mums ceļu, bet es atbildu, ka zinu kā viņu atrast, uz ko saņemu ar jaušamu smaidu izteiktu OK. Iepriekš jau Google streetview esmu apskatījis vajadzīgo adresi, bet tik un tā pamanījos pabraukt garām un nācās izmest nelielu līkumiņu. Auto novietne atrodas nelielā kalniņā un attiecībā pret ielu sanāk jau otrais stāvs, kurā izdodas uzbraukt tikai ar otro piegājienu, kad pārējie no auto jau izkāpuši un ar nelielu ieskrējienu un gāzēšanu.

Testēju Geocaching banerīti