Divpadsmitā diena - jaunu posmu uzsākot uz Kungsleden takas

Šorīt pamodos mīkstā gultā. Biju uzlādējies un gatavs ceļojuma turpinājumam. Cēlos laicīgi, lai var laikā izvākties no mājiņas, pirms tam vēl jāpaēd, jānomazgājas, jāsapako soma un pašiem jāuzkopj istaba. Var arī atstāt neuzkoptu, bet tad ir jāsamaksā par uzkopšanu. Zviedri tai lietai piegāja nopietni, visu pucēja un tīrīja pa nopietno, es tik nedaudz asistēju. Pēc tam pārvācos uz galveno kalnu stacijas māju, izmantoju internetu, pašķirstīju viesu grāmatu. Veikals šeit ļoti švaks, izvēle maza un nez kāpēc lielie iepakojumi. Tad arī bija laiks doties ceļā.

Sekojošais lielais takas posms, kura galā taka atkal nonāk civilizācijā, ir apmēram astoņdesmit kilometrus garš ar divām vietām, kur jāšķērso ūdens ar laivām. Šim posmam man ir paredzētas piecas dienas, no kurām viena skaitās rezervē, ja nesanāks raiti tikt pāri ezeriem.

Taka sākumā kā parasti no ezera krasta ved kalnā un, lai gan neprognozēja, nedaudz līņā lietus. Pamanos aiziet pa nepareizu taku un pamanu to tikai pēc vairāk kā kilometra noiešanas. Laboju kļūdu, brienot pa mētrājiem īstās takas virzienā, un tas beidzās ar slapjām kājām pašā dienas sākumā, vietām bija ūdens, un iet lielu gabalu apkārt negribējās. Nonācis uz īstās takas turpināju ceļu.

Lietus bija mitējies, un ainava šeit bija savādāka, lieli plašumi, kur nekā nav, bez lielākiem kalniem un ielejām tuvumā. Satiku nākam pretī dažus ceļotājus un no vienas sievietes centos uzzināt kaut ko vairāk par tuvāko laivu posmu, bet viņa angliski nemācēja pārāk labi, un īsti neko nenoskaidroju, bet parunājām par citām lietām. Šodien plānotais attālums, kuru veikt, ir apmēram divdesmit pieci kilometri, no kuriem apmēram četri ir ezera posms.

Pusceļā atkal ir mājiņa, kur paslēpties un atvilkt elpu, tur piestāju tikai nedaudz, jo gribēju laicīgi tikt līdz ezeram, lai šodien paspētu tikt otrā krastā. Visu šo posmu biju nogājis diezgan ātri un bez lielām pauzēm, varētu būt viens no ātrākajiem gājieniem šī ceļojuma laikā pagaidām.

Ir jau saskatāms ezers tālumā. Pie ezera ir kalnu mājiņa Sitojaure, un cik zinu jābūt arī airu laivām un arī iespējai izsaukt motorlaivu. Laivu piestātni tuvumā neredzu un eju aprunāties ar kalnu mājiņas saimnieku. Mājiņa pašā ezera malā, un no tās iznāk saimniece. Man izskatās, ka viņai garšo grādīgie dzērieni, un arī šobrīd liekas, ka ir iedzērusi. Iespējams protams, ka man tikai tā likās. Man par tādiem cilvēkiem priekšstats ir kā par ļoti draudzīgiem un pozitīviem. Pirmais, ko prasu, par laivām, un uzzinu, ka tieši priekš manis šajā pusē ir divas airu laivas.

Garastāvoklis uzreiz ir septītajās debesīs, laiks arī ļoti labs, varēšu izbaudīt nesteidzīgu airēšanos pa ezeru. Saimniece pastāstīja, ka ir no Zviedrijas pilsētas Oulu, kur dzīvo nesezonā, un tur esot ļoti daudz celtnieku no Latvijas. Paskatījāmies karti, un viņa man ieteica vienā posmā citu maršrutu, kur ir labas telts vietas, bet tad man šodien jāiet vēl krietns gabals, ezera otrā krastā plānoju celt telti, jo šodien gana iets. Pie viņas pāris dienas dzīvojusi kāda sieviete un noķērusi zivi ap 40 cm garu, kuru viņa man par 40 SEK (2,80 LVL) gribēja nopārdot, lai uzcepu. Teicu, ka es ugunskurus nekurinu, jo parasti vakarā esmu noguris no iešanas, un arī odi neliek mieru. Viņa atbildēja, ka tā skrienot es daudz ko palaižot garām, un arī no dūmiem odi mūkot. Iepriekš arī biju teicis viņai, ka ainava nākot šurp bija tāda vienveidīga, un tad viņa ņēmās mani mācīt, ka katrs akmens ir unikāls un ka it visā varot saskatīt kaut ko skaistu. Zivi protams no viņas nepirku. Prasīju pēc dzeramā ūdens, jo tuvumā upi nemanīju, un viņa teica, ka dzeramais ūdens esot ezers. Es gan parasti dzeršanai ņēmu ūdeni tikai no tekošām straumēm, bet šajā ezerā arī esot straume, un tas neesot stāvošs, kalnu ezers tālāk pārlīstot uz zemāku ezers un tā tālāk.

Atvadījos un devos pie laivām. Un te jau viņas bija, divas, tas nozīmē, ka droši varu ar vienu braukt pāri ezeram, un atpakaļ nav jāved. Nesteidzīgi kāpu laivā un airēju vajadzīgajā virzienā.

Ezers ir  lielāko daļu sekls, ar akmeņiem, kas gozējas daļēji laukā no ūdens. Jābrauc starp salām un ne tieši pāri ezeram, jo takas turpinājums ir nedaudz sāņus.

Jābrauc bija apmēram stundu, tie ir četri kilometri, ja būtu vēl viena laiva jāved atpakaļ no šī krasta, tad gan būtu jāiespringst. Otrā krastā nesteidzīgi uztaisu pāris foto un nostiprinu laivu.

Te ir arī mājiņa, kur paslēpties, bet šajā krastā nav nevienas dzīvas dvēseles. Šodien iets gana, jāsameklē tekošs ūdens vakariņām un brokastīm un telts vieta.

Ar ūdens meklējumiem veicās ātri, bet labu telts vietu tik ātri nevarēju atrast, kopā nogāju kādus divus kilometrus vēl šajā krastā un šeit pieredzēju kārtīgu odu uzbrukumu. Odu tūkstoši būtu gatavi tevi izsūkt sausu, ja ļautos. Paslēpos teltī un svinēju dzīvi, likdams galdā visu, kas bija ēdams. Kad esi izsalcis, tad ēdiens liekas kā lielākā balva, kuru vari saņemt.
Turpinājums sekos...

VIENPADSMITĀ DIENA

Vienpadsmitā diena - atpūta kalnu stacijā

Šodien beidzas viens no Kungsleden posmiem. Šeit blakus apmēram kilometra attālumā lejā no kalna ir ceļš un aiz ceļa ezers.

Šis ceļš te kalnos arī izbeidzās, bet pa to divreiz dienā kursē autobuss vasaras periodā un ieved, un izved galvenokārt ceļotājus. Kungsleden taka turpinās pāri ezeram, bet apmēram trīsdesmit kilometrus uz austrumiem. Gar ceļmalu ar kājām neviens uz takas turpinājumu neiet, bet izvēlas autobusu. Arī es braukšu ar autobusu, esmu jau iepriekš noskaidrojis cikos atiet autobuss, tāpēc jāceļas laicīgi ap septiņiem no rīta, jo viens autobuss brauc no rīta un otrs pēcpusdienā un tā kā es jau esmu tepat blakus, gribu braukt ar rīta reisu. Pirms deviņiem sāku kāpt lejā no kalna. Lietus nelīst un blakus takai no kalna tek kalnu upe, veidojot kaskādi ar tādiem kā baseiniem, gluži kā akvaparkā, bet ūdens protams ledaini auksts.

Nokāpis no kalna apmēram 150 augstuma metrus, satieku blakus esošās ceļotāju mājiņas saimnieku. Pasaku tikai, ka braukšu ar autobusu uz takas turpinājumu un tālākās sarunās neielaižos, jo biju lasījis, ka šis saimnieks neesot diez ko viesmīlīgs.

Pie ezera ir automašīnu stāvvieta, kur apmetos līdz autobusa atiešanai, man ir apmēram stunda laika. Apskatu blakus esošo ezeru un kalnu upes ieteku, rīts ir diezgan dzestrs.

Pēc laika jau ir klāt arī autobuss un seko mierīgs un nesteidzīgs pārbrauciens gar ezera krastu līdz vietai no kuras prāmis pārved pāri ezeram uz Kungsleden takas turpinājumu.

Autobusa pienākšana ir saskaņota ar prāmja atiešanu un pēc neliela brauciena ar kuģīti esmu pāri ezeram. Ezera otrā pusē ir kalnu stacija, kurā ir pieejamas arī ērtības, kuras nav pa ceļam esošajās kalnu mājiņās, duša un elektrība. Ar prāmi izdevās izbraukt pa zaķi, jo kasierim nebija ko izdot uz manu lielo naudiņu un tika pateikts, lai samaksāju otrā krastā esošajā kalnu stacijā. Tā kā esmu šeit rezervējis sev gultu šonakt, tad kalnu stacijā man tāpat jāiet pieteikties, un tā kā palikt šeit pa nakti arī nav lēts prieks 395SEK (32Ls), pats par maksāšanu par prāmi neatgādināšu.

Pie kalnu stacijas kādu laiku pavēroju citus ceļotājus, tad ieeju iekšā un pasēžu pie kamīna, un izmantoju bezmaksas Wi-Fi internetu. Kad visi ceļotāji paklīduši un pie administratores neviena nav, eju prasīt pēc savas gultas vietas. Saņēmis prasīto, dodos meklēt savu mājiņu. To, ka esmu parādā par prāmi, neviens neatgādināja un 150SEK (12Ls) palika pie manis. Mājiņā ir sešas gultas un priekšā ir jau trīs zviedri, viņi vienu nedēļu bija staigājuši pa blakus esošo Sarek dabas parku un izskatās diezgan pārguruši. Sarek dabas parks izceļas ar Zviedrijā augstām kalnu virsotnēm un neskartu dabu. Pastaigāju pa apkārtni, bet vairāk gribējās atpūsties. No ezera krasta taka atkal ved kalnā un paveras labs skats.

Atnākot atpakaļ, zviedri ir aizgājuši uz saunu, es pa to laiku atpūšos. Vēlāk viņi aizgāja vakariņās, un tad es aizgāju uz saunu. Sauna izbūvēta ar lielu logu pretī lāviņai ar skatu uz kalniem, diezgan ekskluzīvi. Neviena cita saunā nebija, uzmetu pāris garus, izbaudīju sajūtas. Tiku arī pie ilgi neredzētas dušas. Vēlāk izmazgāju drēbes, vakariņas un alus ar čipsiem. Pierakstot sajūtas un dienas notikumus, šodien izbeidzās pildspalva, un turpmāk izlīdzējos ar diktofonu telefonā. Kā izrādās šī nakts gultā bija pēdējā šajā ceļojumā. Šeit arī tiku uzlādēt fotokameras un telefona akumulatorus un izžāvēju slapjās drēbes. Rīt sola labu laiku bez lietus, bet parīt atkal lietus...

TURPINĀJUMS

DESMITĀ DIENA

Desmitā diena - pirmais laivu posms uz Kungsleden takas

No rīta atkal līst lietus, tāpēc noguļu līdz desmitiem, negribēdams atkal izlīt kā vakar. Tepat blakus ir kalnu mājiņa Kaitumjaure ar veikaliņu. Blakus ir ezers nelielu kalnu ieskauts.

Telts vieta bija ļoti laba, pa nakti bija silti un biju labi izgulējies. Šodienas gājienu sāku vēlu tikai pirms divpadsmitiem. Kalnu mājiņā iepērkos veikalā un runājos ar saimnieci. No Latvijas šogad vēl nevienu nebija satikusi, bet iepriekš esot manīti. Esot reiz ciemojušies arī ceļotāji no Āfrikas kontinenta, valsts bija kaut kur Āfrikas vidienē, neatceros vairs tieši kura. Noprasu informāciju par uz takas sekojošo laivu posmu. Rītos un vakaros par 150 kronām (12 lati) pāri ezeram brauc motorlaiva. Es zinu, ka ezera platums nav liels, apmēram viens kilometrs un šeit ir pieejamas arī speciālas ceļotājiem domātas airu laivas, kuras var izmantot bez maksas, tikai jāievēro noteikumi. Katrā krastā vienmēr jābūt pieejamai vismaz vienai laivai. Uz vienu ezeru ir trīs laivas, un tas sanāk, ka vienā krastā būs divas laivas, bet otrā viena. Ja gribi tikt pāri no krasta, kurā ir tikai viena laiva, tad tu drīksti airēties pāri ezeram ar vienīgo šajā krastā esošo laivu, bet no otrā krasta tev ir jāatvelk viena laiva pavadā, kuru atstāt šajā krastā. Sanāk airēt pāri ezeram trīs reizes, vienu reizi velkot laivu no otrā krasta. Ja krastā, no kura gribi tikt pāri ezeram, ir divas laivas, tad ar vienu laivu vari droši airēt pāri un atpakaļ nekas nav jāved, jo noteikums, ka katrā krastā jābūt vismaz pa vienai laivai, tiek izpildīts. Ir jālieto arī glābšanas veste, un pēc laivas lietošanas tā jāizvelk krastā un droši jānostiprina, lai vējainā laikā neieskalo laivu ūdenī.

Labi, ka šo taku iet abos virzienos, savādāk vienmēr krastā, no kura nāc, būtu tikai viena laiva. Līdz ezeram vēl kādi deviņi kilometri jāiet. Lietus ir pārstājis līt un pie upes uztaisu nelielu fotografēšanos. Kilometri skaitās ātri un ap trijiem esmu netālu no ezera.

Tuvojoties ezeram, gribas ātrāk uzzināt vai manā krastā būs divas laivas vai tomēr viena. Pie ezera ir arī kalnu mājiņa Teusjaure, kur palikt pa nakti.

Ezers ir ielejā, un, lai pie tā tiktu, ir jākāpj lejā pa diezgan stāvu nogāzi, kas ir akmeņaina un maniem ceļiem tā nepatīk.

Ezeram var saskatīt otru krastu, bet šo nevar redzēt, jo stāvajā nogāzē ir koki un tie aizsedz skatu.

Ar fotokameras pievilkšanas funkciju izdodas saskatīt, ka pretējā krastā ir divas laivas un tas nozīmē, ka jāairē trīs reizes.

Sākot kāpt lejā ieraugu, ka no mana krasta ar vienīgo šajā krastā esošo laivu trīs cilvēki airē pāri ezeram. Ceru, ka viņi ievēros noteikumus un vienu laivu no otrā krasta atvedīs atpakaļ. Kamēr esmu nokāpis lejā, laiva jau tikusi pāri pusei.

Pretī nākam satieku saimnieku, viņš noprasa, no kurienes nāku un ko taisos darīt, atbildu, ka gribu tikt pāri ezeram, un viņš nosaka, ka motorlaiva būs pēc divām stundām un uz airu laivu jau gaidot viens pāris, un varbūt varu viņiem pievienoties, jo laivā, cik noprotu, ir vieta maksimums trīs cilvēkiem. Šobrīd laiva nav, bet tūlīt no otra krasta tikšot atvesta. Ezeru šobrīd šķērso trīs franči, kurus jau  redzēju laivā, nākot lejā pa nogāzi, un ceturtais gaida šajā krastā, kad viņam atbrauks pakaļ. Četriem cilvēkiem tāpat jātaisa divi braucieni, jo visi vienā laivā nevar iekāpt. Trīs pārbrauca pāri ezeram, viens palika tajā krastā un divi atbrauca atpakaļ, atvilka laivu priekš mums un savāca savu draugu, un atkal airējās pāri. Vienu reizi pārairēties pāri ezeram aizņem apmēram 20 minūtes. Iesāņus pūš spēcīgs vējš un pārairējoties pāri ezeram, vējš jau tevi ir aizpūtis un novirzījis no kursa. Franči atbraucot atpakaļ nepiestāja piestātnē bet apmēram piecdesmit metrus nostāk un līdz piestātnei atvilka laivu brienot pa ūdeni. Pārim, kuri arī airēsies pāri ezeram, nav iebildumu ņemt mani kompānijā. Kamēr franči vēl airējas, atkal pienāk saimnieks un vaicā par manām airēšanas prasmēm, un saka, ka airēšana pāri ezeram šādā vējā esot izaicinoša, atbildu, ka neesmu čempions, bet airējis esmu. Viņš saka, ja man ko vajagot, lai viņam prasot, bet smaidot piebilst, ka izņemot palīdzību airēšanā. Pāris, ar kuru airēsim kopā, ir no Čehijas, un viņiem arī ir ap 30 gadu, un viņi arī plāno ceļojumu uz kādām 25 dienām, un izskatās pēc rūdītiem ceļotājiem. Uzvelku vēl vienu jaku, lai vējā uz ezera nebūtu auksti un brauciens var sākties. Laivai ir divi airu pāri un tas nozīmē, ka viens sēž un vēro panorāmu, bet divi airē. Pirmajā reizē, es sēžu laivas aizmugurē, skatos apkārt un šūpojos viļņos.

Brīžiem viļņi laivu iešūpo tā, ka tikai nedaudz trūkst, lai laivā iesmeltos ūdens. Jāairē ir nevis taisni pāri ezeram, bet ieslīpi pret vēju, lai pretotos vēja radītai nobīdei no kursa un viļņi nebūtu tieši no sāna, un nešūpotu tik ļoti laivu. Vienu brīdi liekas, ka esmu iekulies bīstamā avantūrā ar diviem svešiniekiem, bet tomēr visi neairējam pirmo reizi un mākam arī noturēt pareizu kursu. Tiekot pāri pusei, ezers kļūst mierīgāks, jo esam kalna aizvējā, un vējam vairs nav kur ieskrieties.

Tikuši pāri, atstājam somas krastā, ņemam pavadā otru laivu un airējam atpakaļ, lai aizvestu laivu, ko atstāt otrā krastā. Šoreiz arī es airēju. Domāju, ka aizvest laivu brauksim divatā, jo trešais laivā ir kā lieka bagāža, bet pārītis ir nešķirams. Atpakaļceļā vējam būtu nedaudz jāpalīdz braukšanā, bet laiva, kuru velkam aizmugurē, braucienu padara nedaudz grūtāku. Airējot no visa spēka, uz priekšu kustamies, bet slodzīte uz rokām ir jūtama. Pēc laika jau atkal esam krastā, nostiprinām atvesto laivu piestātnē un atliek pēdējo reizi šķērsot ezeru. Atkal esamu pie airiem, un tā katrs divas reizes tiekam airēt. Kamēr mēs vedām atpakaļ laivu uz otro krastu, franči ir uzkūruši ugunskuru. Viens no viņiem bija piesmēlis kurpes un cenšas tās izžāvēt. Tikuši beidzot pāri, varam uzelpot, jo airēšana šodien beigusies.

Visi vāra un ēd pusdienas vai vakariņas, kā nu kurš. Tiek liktas lietā arī  makšķeres, bet neko noķert neizdodas. Kad stāvot uz vietas paliek auksti, atvados un visiem un dodos ceļā, šodien vēl jānoiet apmēram 15 kilometri, daudz, ja ņem vērā, ka pulkstenis ir jau pāri četriem.

Sākumā atkal taka ved kalnā, ārā no koku zonas un tālāk pa plašu ieleju.

Satieku vairākus pretimnācējus. Ja šie nācēji būtu bijuši pirms stundas, un būtu gribējuši airēt pāri ezeram, tad mums nebūtu jāairē trīs reizes pāri ezeram, jo viņi būtu tie, kas nogādā laivu atpakaļ otrā krastā. Bet tā šoreiz nesakrita. Šeit takas galā ir autobusa pietura un te noslēdzas/sākas, atkarībā no kuras puses iet šo taku, viens no Kungsleden posmiem. Man plāns šodien ir nakšņot kādu kilometru pirms šīs posma beigām, bet vēl līdz turienei ir jāaiziet.

Pusceļā atkal sāk līt lietus un es palēnām kļūstu slapjš. Lietus brīžiem pārstāj līt un ātrā tempā ejot drīz vien esmu galā un varu sākt meklēt telts vietu. Vienu telti jau pamanu, bet gribas noiet nedaudz zemāk, lai var paslēpties kokos, kur siltāks. Taka atkal ved lejup pa nogāzi, un telts vietu atrast nav viegli, bet tomēr izdodas atrast labu vietu. 

Šodien būšu nogājis kādus 26 kilometrus, un nogurums liek sevi manīt, bet rīt atpūtas diena un civilizācija.
TURPINĀJUMS

DEVĪTĀ DIENA

Endomondo līdz ezeram.  

Endomondo pēc ezera.

Neliels video ieskats no Kungsleden

Daļa no pārgājiena pa Kungsleden taku video formātā.

Apraksts no sākuma lasāms te.

Devītā diena - atgriežos uz Kungsleden takas

Rīts. Līst lietus, guļu un cerībā gaidu, kad lietus pārstās līst. Pāri deviņiem arī lietus ir pārstājis, tāpēc laiks celties. Vajadzēja celties agrāk un būt jau gatavībā iziet, kad lietus mitējas. Pametot telts vietu, atkal nedaudz sāk līņāt. Telts bija jānovāc galīgi slapja, tikai nopurinot lielākās lāses. Laiks īpaši neatšķiras no vakardienas, tikai vējš nedaudz rimies.

Izmantoju vēl Kebnekaise kalnu stacijas labierīcības, lai noskūtos un iečekoju internetā laika prognozi, kas nav iepriecinoša. Atrodu vēl šeit esošo geocaching slēpni un dodos atpakaļ uz Kungsleden taku, apmēram 14 kilometri. Sāk atkal celties vējš un stiprāk līt lietus. Sliktākie laika apstākļi, kas var būt. Virsjaka sāk izmirkt un jāsāk uzmanīt, lai zem virsjakas paslēptā somiņa ar fotokameru, maku un citiem sīkumiem nepaliek slapja. Laikus pamanu, ka jakas kabatās sāk krāties ūdens, un paslēpju telefonu iekšējās jakas kabatā, arī kurpes kļuvušas slapjas un no ūdensnecaurlaidības vairs nav ne vēsts, iekšā ūdens un žļerkst. Eju galvu nodūris un skatu kilometrus, jo vējš lietu šļāc tieši sejā, nedrīkst paiet garām vietai, kur taka pagriežas uz Kaitumjaure, kur atrodas nākamā kalnu mājiņa. Vējš pūš pa ieleju un paslēpties nav kur. Iegriežoties Kebnekaise kalnu stacijā, būšu izlaidis nelielu posmu no Kungsleden takas, kādus 6 kilometrus un vienu kalnu mājiņu Singi. Esmu sasniedzis pagriezienu uz Kaitumjaures kalnu mājiņu, un šeit sākas straujš kāpiens kalnā. Satieku pirmos pretimnācējus šodien, sasveicināmies ar smaidu, jo esam krietni slapji un izmirkuši lietū, un prieks, ka neesam no cukura.

Lietus laikā visas koka laipas ir ļoti slidīgas, neuzmanīgi liekot soļus pamanos vairākas reizes pakrist. Nekas nopietns, bet vienu brīdi tikai pamanu, ka kāja iesāpas vietā, kur agrāk nav sāpējusi, iespējams no kāda no kritieniem. Taka brīžiem pārplūdusi un nākas meklēt sausākas vietas, lai tiktu pāri.

Lietus sāk līt mazāk un ar pārtraukumiem, bet esmu slapjš un nevaru ne droši pusdienu pauzi uztaisīt, un arī fotokamera šodien gandrīz nav kustināta dēļ lietus.

Takas malā kalnā ir arī viens Geocaching slēpnis, sākumā domāju lietus dēļ izlaist, bet pieejot tuvāk, lietus nelīst, tāpēc uzkāpju pakaļ, un atkal sāk līt lietus. Nu jau esmu nogājis vairāk kā 15 kilometrus un esmu uz Kungsleden takas.

Lietus atkal ir pārstājis līt, un izmantoju brīdi, lai pārvilktu sausas zeķes, kājās esošās var izgriezt. Šis posms jau ir krietni mazāk populārs, visvairāk ietais posms ir no Abisko līdz Nikkaluoktai. Vēl jānoiet kādi četri, pieci kilometri, kad varēšu sākt meklēt telts vietu. Šī diena ir „izdevusies”, esmu slapjš,  neesmu neko redzējis, ejot ar nodurtu galvu, netiku pie fotografēšanas un pusdienām, bet esmu nogājis plānoto ceļu.

Ap septiņiem vakarā ceļu telti, šeit ir parādījušies koki, tas nozīmē, ka ir zemāks un pa nakti ir jābūt siltāk. Atgriezušies odi, kas nav redzēti nu jau trīs dienas. Esmu aptuveni kilometru no Kaitumjaures kalnu mājiņas, un rīt būs pirmais laivu posms, kaut kas vēl nepieredzēts uz šīs takas.

Atkal ik pa laikam līst lietus un laukā no telts nelienu, lai nesaslapinātu atlikušās sausās drēbes. Izžāvēt arī neko nevar, jāgaida saulīte. Šodien noieti apmēram 25 kilometri. Čau!

TURPINĀJUMS

ASTOTĀ DIENA