Lapas

2016. gada 14. marts

Pastaiga Norvēģijas kalnos - trešā diena


Agri no rīta izlienu no telts sameklēt ūdeni brokastīm. Ir jau gaišs. Ūdens ir tepat simts metru attālumā, to var sadzirdēt pēc čalošanas. Rīts ir iesācies ar labu laiku, jūtams, ka būs saulains. Iekšā valda patīkams satraukums par izaicinājumu pieveikt plānoto ceļu un neatdot galus. Pa nakti netālu uzradusies vēl viena telts.
Uzradusies dzeltena telts
Atradis ūdeni, liekos vēl pagulēt, naktī pāris reizes pamodos no aukstuma un gribas vēl pagulēt. 
Plāns gan bija iziet agri, jo vakar pēc laika prognozes uz vakara pusi atkal solīja lietu. Ceļos astoņos, pabrokastoju un pāri deviņiem esmu gatavs ceļam.
Spīd saule un sniegs žilbina acis, labi, ka ir saulesbrilles. 
Šeit takas sākumā ir arī daži geocache un vienu, kas ir tieši uz takas, arī atrodu, citus nemeklēju. 
Pāri upēm ir trošu tiltiņi, šķērsoju vairākus, sākumā liekas bailīgi. 
Vienā vietā upe jāšķērso bez tilta pa akmeņiem un tas gandrīz izdodas, viens akmens izkustējās un kāja sajuta mitrumu. 
Taka pārmaiņus ved pa sniegu un var redzēt, ka ka te sniegs ir izbradāts, tas nozīmē, ka taka ir ejama. 
Nonāku līdz diezgan stāvai sniegotai nogāzei pa kuru ir jāiet augšā. Sākumā liekas bīstami, bet lēnām, kājas sizdams sniegā, tieku augšā. 
Kilometri skaitās lēni. Uztaisu pauzīti atpūtai un ēšanai.
Šobrīd jau pārsvarā eju tikai pa sniegu, pretī nākam satieku divas grupiņas pa četri cilvēki.
Šorīt visu laiku gāju augšup un esmu sasniedzis 1500 metrus virs jūras. 
Augstāk nebūs jākāpj. Sāku vērot pēdas sniegā un pretī nācēju pēdas vairs nemanu, tikai divas pēdas tajā pašā virzienā, kur dodos es. Eju pa sniegu pēc kartes un tagad citas pēdas vispār vairs nemanu.
Takas norādes atrodu pēc nelielas maldīšanās un mēģinu tām sekot, bet vienā brīdī neredzu vairs norādes un pēc kartes taka ved pāri ielejai, bet tur sniegs saplaisājis un liekas izveidojies kaut kas līdzīgs ezeram, izskatās nav droši. 
Noskatu manuprāt drošu vietu, kur var apiet apkārt ielejai un tagad jau eju pa savu taku. 
Izdodas veiksmīgi apiet apkārt applūdušajai ielejai un otrā pusē atkal atrodu takas marķējumu. 
Citas pēdas joprojām nemanu, interesanti. Tagad sākas stāvs lejupceļš pa līkumotu taku. Brīžiem ir nelielas sniega pārkares, tur esmu īpaši uzmanīgs. Paveras skats uz zemākā vietā esošu ūdenskrātuvi, tur sniegs vairs nav. 
Pēc ilga kāpiena esmu esmu nokāpis 500 metrus zemāk un te sniegs ir tikai gravās un ielejās. Redzama stāva klinšu siena, no kuras veļas ūdenskritums un izskatās, ka taka bija vienīgā iespējamā vieta, kur nokāpt, bet citas pēdas tur tā arī nemanīju. Šķērsoju nedrošu sniega tiltu pāri upei, bet citi varianti jau nav.
Te kaut kur arī ir doma celt telti, jo vakars jau klāt un plānotie apmēram 20 km būs noieti. Tuvumā ir arī kalnu namiņš, kur var saņemt pārtiku un pārnakšņot. 
Izdomāju vēl aiziet līdz turienei. Tur ganās aitas un ir arī suns, satieku saimnieku, sākam sarunu, viņš te pa vasaru uzturas. Izstāstu savu tālāko maršrutu un viņš man paziņo, ka es tur netikšu, jo pavasara pali ir norāvuši un aiznesuši tiltu pār upi un tas vēl nav atjaunots. Upes dziļums esot līdz krūtīm, bet ūdens ledusauksts un ar straumi. Tikt pāri neesot izredžu. Saku varbūt var kaut kā tikt pāri citā vietā, viņš nogroza galvu, bet es jau varot iet pats pārbaudīt. Viņš izstāsta, ka varot iet apkārt pa otru pusi ūdenskrātuvei, kurā ietek tā upe bez tilta un tad kaut kādā vietā iziet uz taku, izstāsta aptuveni maršrutu. 
Atvados un eju atpakaļ uz to pusi, no kuras nācu, jo lai apietu apkārt ūdenskrātuvei, jāpaiet nedaudz atpakaļ, sabrukušo tiltu un iespēju tomēr šķērsot upi nepārbaudu, jo ir jau nogurums. Pagājis nost no takas un tā, lai neredz no namiņa, ceļu telti. Ir seši vakarā, tagad jāatpūšas un jāuzņem spēki jaunai dienai, lai rīt varētu meklēt apkārtceļu.


2016. gada 10. marts

Pastaiga Norvēģijas kalnos - otrā diena


Nakts veiksmīgi pārlaista. Bija nedaudz vēsi un visu laiku lija lietus, bet teltī viss sauss. Ceļos ap deviņiem, paēdu brokastis, sakrāmēju somu un sagaidījis, kad lietus nedaudz rimies, lienu laukā no telts. 
Kamēr novācu telti, atkal līst stiprāk. Uzvelku somai pārvalku un pats sev virsjaku un lietus nekaitē. Dodos uz centru tepat kilometra attālumā. 
Šodien galvenais uzdevums iegūt gāzi, tas ir, atrast veikalu, kur nopirkt gāzes balonu plītiņai. Lidmašīnā to vest nedrīkst, tāpēc jāmeklē uz vietas. Bez gāzes pārgājiens gandrīz neiespējams, jo nebūs ne silts ēdiens, ne rīta kafija, ne vakara tēja un nebūs arī iespēja sasildīties. Laiks uzdevuma izpildei sešas stundas, kas nozīmē, ka iespēja nedabūt gāzi ir ļoti maza. 

Esmu atkal iepirkšanās centrā, kur biju vakar vakarā. Info centrā prasu pēc āra inventāra (outdoor equipment) preču veikala un tieku nosūtīts uz veikalu G-Sport. Nosaukums nepārliecina, bet dodos norādītajā virzienā. Sporta veikalu atrodu, bet nav nekādas norādes par G-Sport, pastaigāju vēl apkārt un ieraugu veikalu ar precēm dārzam un vēl šis tas celtniecībai un mājai. Tikko pārkāpis veikala durvju slieksnim un paspēris dažus soļus veikalā, ieraugu plauktā gāzes balonus, jūtos it kā dārgumus atradis. Aprunājos ar pārdevēju, pieejami tikai lielie puskilogramīgie baloni, man it kā pietiktu arī ar mazo balonu, kas ir puse no šī. Pārdevējs arī saka par jau minēto sporta veikalu, ka vajag apskatīties. Eju atpakaļ uz jau atrasto sporta veikalu un tiešām, tur gāze dažādos tilpumos un vēl dažādi ražotāji, izvēle plaša. Cenas gan te augstākas un mazais balons maksā tik pat cik iepriekšējā veikalā lielais. Izdomāju, ka jāņem tomēr lielais balons, varēšu sildīties uz nebēdu. Nopērku lielo balonu sākotnēji atrastajā veikalā. Galvenais uzdevums, iegūt gāzi, izpildīts jau pirmās stundas laikā. Atceros, ka biju šonakt pat sapņojis par gāzes meklējumiem, kas arī sapnī beidzās ar gāzes ieguvi, jautri. 
Slacklane pilsētas centrā
Tagad esmu gatavs nozust kalnu takās, līdz vilcienam piecas stundas. 

Doma apskatīt pilsētu. 

To arī daru.
Bet tā kā joprojām līst lietus un brīžiem tik stipri kā dušā, ka jāslēpjas zem jumtiem un ar smago somu stāvēt uz vietas nav viegli, apgājis nelielu līkumu līdz fjordam, dodos uz vilcienu staciju. 

Tur paēdu pusdienas un ieskatos internetā, un tuvojas jau vilciena atejas laiks. 

Vēl tik veikals pirms kāpju vilcienā. Biļetes var nopirkt internetā un iepriekšpārdošanā pat divreiz lētāk, man biļete telefona mobilajā aplikācijā. 

Arī vilcienā ir internets un rozete telefona uzlādēšanai, ko arī izmantoju, jo nākamā šāda iespēja plānota tikai pēc astoņām dienām. Brauciens ilgst nedaudz vairāk par divām stundām. Braucam cauri daudziem tuneļiem un jau 800 metru augstumā virs jūras līmeņa parādās sniegs. Es braucu līdz pieturai Finse, kas ir 1222 metru augstumā, un tur noteikti būs vēl vairāk sniega. Uzrodas nelielas bažas vai vispār noskatītā taka būs ejama un vai nenosalšu. Sniega kurpes, bahilas un dzelkšņi man nav līdzi ekipējumā. Un tad jau arī laiks izkāpt. 

Izkāpj vēl kādi 20 cilvēki. Sniegs ir, plus 7 grādi silts, lietus nelīst, ideāli. Daudz nekavējos un dodos uz vajadzīgo debess pusi, neviens man neseko un izskatās, ka pārējie te atbraukuši padzīvot kalnu namiņā, jo daļa ir ar koferīšiem. 

Sākumā eju pa zemes ceļu, kas brīžiem ir klāts ar sniegu. 

Blakus ir ezers un dažas brīvdienu mājiņas, kurās gan izskatās neviens šobrīd neuzturas. 
Tālāk eju pa vilciena sliedēm, kas vairs netiek izmantotas, jo izskatās, ka jaunais sliežu ceļš ir izbūvēts pa tuneļiem pa taisno. 

Ir iestājies klusums un miers un ir jau noķertas īstās sajūtas, kuru dēļ uz šejieni braucu, to grūti aprakstīt. 
Varavīksne

Nogājis apmēram divus kilometrus pamanu labu vietiņu teltij, un tā kā ir jau vakars un uz priekšu izskatās, ka viss ir sniegā, un vēl piedevām sāk līt lietus, nolemju palikt tepat. Uzcēlis telti, lietus pieņemas spēkā, bet es jau teltī. Nedaudz atpūšos, tad vakariņas. Šeit noteikti pa nakti būs aukstāk nekā pirmajā naktī pilsētā. Ārā visu laiku lietus, tāpēc laukā no telts nelienu, kaut gan vajadzētu ūdeni atrast, ko uzsildīt. Silto ūdeni pēc tam ielej pudelē un ieliek guļammaisā, sanāk kā radiators un tad jau auksti nevajadzētu būt. Bet šonakt nolemju iztikt bez radiatora. Guļam.

Turpinājums 


2016. gada 9. marts

Pastaiga Norvēģijas kalnos - pirmā diena

Ceļojums ir sācies. Par to liecina sapakotā mugursoma, kas turpmāk būs mans sabiedrotais šajā ceļojumā. No rīta ar autobusu nokļūstu no Liepājas uz Rīgu. Izkāpju ceļgalā uz lidostu un 3 kilometrus noeju kājām līdz lidostai, tā teikt, lai iesildītos, jo jāstaigā būs daudz. Jūtu nelielas sāpes pēdā. Tām iemesls nav jāmeklē, jo pirms dažām dienām bija noskriets Liepājas pusmaratons ar jaunu personīgo un nākamajā dienā tika skrieta stafete apkārt Liepājas ezeram, kurā temps nebija no saudzīgajiem. Lidostā nododu bagāžu un esmu gatavs lidojumam.

Bez starpgadījumiem piecos vakarā esmu Bergenā. Tā kā vilciens uz kalniem tikai nākamajā dienā un laiks līdz vakaram man ir, eju no lidostas uz pilsētas centru ar kājām. Ceļa sākumā piestāju paēst no Latvijas vestās karbonādes, garšīgi. Līdz centram ir apmēram 20 kilometri, un visa ceļa garumā ir gan ceļš gājējiem, gan riteņbraucējiem.

Pa ceļam apskatu norvēģu mājas un vēl pāris interesantus objektus, esmu jau iepriekš reizi bijis Norvēģijā.


Atkal par sevi liek manīt sāpes pēdā un vēl neesmu pieradis pie 15 kilogramus smagās somas. Piezogas pat šaubas vai varēšu pieveikt visu plānoto maršrutu dēļ pēdas. Kilometri skaitās lēnām, bet tomēr pirms desmitiem vakarā esmu pilsētas centrā. Iepirkšanās centrā pārtikas veikals vēl vaļā, tur nopērku kolu, cepumus un maizītes un dodos meklēt naktsmājas, tas ir vietu, kur uzcelt telti.
Virzos uz to pusi, kur tuvāk varētu būt kāda zaļā zona ārpus pilsētas centra, kad jau apnīk staigāt un sāk līņāt lietus, atrodu vietiņu nost no acīm, bet tāda drūma zem kokiem un krūmiem un liekas arī mitrums varētu sūkties no zemes. Izbrāķēdams šo vietu, dodos uz iepriekš no attāluma noskatītu vietu maza fjorda krastā. Tur ideālas vietiņas teltij, bet ir tāda kā parka zona un nekur nevar noslēpties, visur redzams no gājēju un veloceliņa. Sāk jau krēslot un nogurums arī jūtams, tāpēc metu šaubas pie malas un ceļu telti, gan jau neviens mani netraucēs un policisti neaizdzīs. Pāris minūtes un esmu teltī. Dzirdami tik pāris skrējēji uz gājēju celiņa, līdz ir jau satumsis. Paēdu vakariņas un liekos uz guļu. Pirmā nakts ārā, ārpus komforta zonas.

Turpinājums 


Pastaiga Norvēģijas kalnos


Šobrīd atkal ir vēlme kaut ko uzrakstīt, tad, lai iet apraksts par pagājušajā gadā veikto pastaigu Norvēģijā. Lai gan neesmu pabeidzis aprakstīt piedzīvojumus Kungsleden takā pirms divarpus gadiem, pagājušā gada piedzīvojums ir vēl spilgtās atmiņās, tāpēc tagad par šo. Kā katru gadu, arī pagājušogad gribēju pastaigāt pa kalniem. Biju noskatījis Norvēģijas plašumus, jo ērti un lēti nokļūt, un protams nost no civilizācijas. Maršruts tika sastādīts papētot internetā esošo informāciju par kalnu takām un ērtākos nokļūšanas variantus. Ceļojumam atvēlētais laiks 2 nedēļas. Maršruts ideāli sadalījās divās daļās, lai pēc nedēļas kalnos varētu atjaunot rezerves pilsētā, hotelī uzlādēt gadžetus, izbaudīt citus labumus un pēc tam doties atkal pie dabas. Tātad turpmāk vairākos rakstos aprakstīšu piedzīvoto.



2013. gada 2. decembris

Trīspadsmitā diena - kāpiens kalnā Skierfe pie Kungsleden takas

Ir aizsākusies otrā puse no laika, kas veltīts šim ceļojumam, kājām noieti jau vairāk kā 180 kilometri, kas ir vairāk kā puse no kopējā plānotā attāluma. Šodien par Kungsleden taku jānoiet tikai kādi 7 kilometri līdz nākamajai kalnu mājiņai Aktse un jātiek pāri ezeram, bet netālu no ezera ir augsts kalns Skierfe ar stāvu nogāzi vienā pusē, kurā lielākā daļa ceļotāju uzkāpj, jo no tā paveras labs skats uz ezerā ietekošās upes deltu un pašu ezeru un apkārtni. Dienas sākumā kā parasti taka ved kalnā, paveras plašs skats uz abām pusēm.

Tuvumā nav neviena cilvēka.


Pēc piecu kilometru gājiena, nogriežos no galvenās takas uz kalna pusi, atrodu netālu esošo geocaching slēpni. Laiks ir nomācies ar ļoti pelēkiem mākoņiem un kalna galotne paslēpusies mākoņos, iespējams arī, ka sāk līt lietus.


Uz liela akmens atstāju lielo mugursomu, lai nav jānes tas smagums un vieglāk tikt līdz kalna korei.


Satieku pretī nākam sievieti un izdomāju pavaicāt, vai no kalna vispār ir kas redzams, vai netraucē mākoņi.


Saņēmu atbildi, ka nu jau sākot palikt skaidrāks, bet viņa līdz pašai virsotnei nav uzkāpusi, jo esot pārāk grūti. Tuvojoties virsotnei, satieku vēl vairākus ceļotājus, kas arī dodas virsotnes virzienā, bet man temps ir krietni lielāks, un es visus apdzenu.


Domāju, ka būšu pirmais augšā, kamēr neviens cits vēl nebūs uzkāpis un būs laiks atrast virsotnē paslēptu geocaching slēpni. Bet aizelsies un nosvīdis kalna galā ieraugu pavisam citu ainu. Tur jau apmēram desmit cilvēku ir priekšā, valda pilnīgs miers, cilvēki nododas mierīgām sarunām, vāra kafiju un bauda skatu uz apkārtni.


Slēpņa meklēšana šoreiz nesanāk, jo blakus ir cilvēki. Skats no augšas tiešām iespaidīgs, nedaudz pabildēju skatus. Upe sadalās vairākās straumēs un apkārtējā teritorija applūdusi, veidojot interesantas formas. Augstumu starpība no kalna augšas līdz ielejai ir apmēram 700 metri. Cilvēka brīvais kritiens ilgtu apmēram 15 sekundes.
Vēl nedaudz uzkavējos, un sāk pilināt lietus, un izskatās, ka varētu sākt līt arī spēcīgāk, tāpēc dodos lejā. Iepriekš apsteigtie tikai tagad būs tikuši līdz kalna galam, tad tomēr būs bijusi kāda jēga, ka šurp nākot biju steidzīgs, jo uzspēju būt augšā pirms lietus. Lejā ejot lietus pieņemas spēkā. Pēc stundas esmu ticis līdz somai, kas bija atstāta uz liela akmens un no lietus akmens ir kļuvis slapjš un slidens, vienu brīdi pat pārņēma bažas, vai droši varēšu tikt klāt somai, jo akmens augsts, apmēram divstāvu mājas augstumā, bet tomēr viss beidzas veiksmīgi. Turpinājumā jāiet tālāk lejā no kalna un šeit zemāk jau sanāk iet caur pielijušiem krūmājiem, applūdušiem sūnu laukiem un dubļiem.  Kājas kļūst slapjas. Ejot arvien zemāk arī odi sāk arvien neatlaidīgāk uzbrukt. Pie ezera esošajā kalnu mājiņā ir jāiepērk veikalā pārtika. Ticis lejā no kalna, saimniekus nekur nemana, noceļu somu no pleciem, bet viss slapjš un, odi, stāvot uz vietas, neliek mieru. Pēc laika tomēr parādās saimnieks ar saimnieci, viņi atgriežas no laivu piestātnes. Motorlaiva brauc pāri ezeram rītos un vakarā un vairāk šodien nebrauks. Te ir arī airu laivas, bet no saimnieka uzzinu, ka šajā krastā esot tikai viena laiva, bet saimniece apgalvo, ka divas. Iepērkos veikalā un uzzinu, ka, lai paliktu šajā ezera pusē teltī, par telts vietu jāsamaksā 200 SEK (16 LVL), jo te esot privāta zeme. Bezmaksas telts vieta būs ezera otrā krastā vai jākāpj atpakaļ kalnā, kādus 200 metrus uz augšu. Iepircis pārtiku, dodos apskatīties, kas tad tur notiek ar tām airu laivām, ir viena vai divas laivas šajā krastā. Laivu piestātne ir apmēram puskilometru no šīs kalnu mājiņas. Pusceļā satieku pretī nākam divus zviedru puišus, un tas nozīmē tikai vienu, ka šajā pusē būs divas airu laivas. Vēl pārprasu viņiem, vai viņi atbraukuši ar airu laivu, un, uzzinot, ka jā, pateicos par labu darbu. Aiz prieka aizmirstu uzvilkt glābšanas vesti un to pamanu tikai, kad esmu jau gabalu noairējis un sāk celties vējš, un parādās viļņi. Pāri ezeram ir kādi trīs kilometri, un apmēram vidū sāk spēcīgāk līt lietus, un parādās melni mākoņi.
Ik pa laikam ieskatos GPS, vai ieturu pareizu kursu. Ceru, ka arī šajā krastā būs mājiņa, kur paslēpties no lietus un odiem, kā tas bija pēc iepriekšējā ezera šķērsošanas, bet tad gan slēpšanās mājiņā nebija aktuāla, jo laiks bija labs. Pēc nepilnas stundas esmu pāri ezeram un krastā redzu mājiņu, kur paslēpties. Tuvojoties tai, dzirdu, ka iekšā jau skan balsis. Atveru durvis, un priekšā jau ir pieci cilvēki, es arī pievienojos. Pēc brīža ierodas vēl divi ceļotāji. Vairāk vietas mājiņā būtu grūti atrast. Tā mēs tur visi runājāmies, vārījām ēst un slēpāmies no lietus. Interesants starpvalstu tusiņš, divi no Spānijas, divi no Kanādas, divi no Austrijas, viens no Zviedrijas un es no Latvijas. Stiprais dzimums bija pārstāvēts vairākumā, seši pret divi. Runājām galvenokārt par pārgājienu ekipējumu, pārtiku un valstīm no kurām esam. Pēc pāris stundām sākām izklīst meklēt telts vietas un nozust teltīs, divi palika nakšņot mājiņā. Uzcēlu telti zem kokiem un lietus lāses rībināja pa telts jumtu.
Turpinājums sekos...