2013. gada 22. augusts

Ceļojums uz Itāliju


Jau vasarā kopā ar Dāvi un Agitu bija plānots rudenī kaut kur doties ārpus Latvijas. Nākot laikam tuvāk noskaidrojās, ka mērķis būs Itālija, lidosim uz pilsētu Bergamo, un tur īrēsim auto, lai būtu neatkarīgi no sabiedriskā transporta un varētu vairāk apskatīt. Apskates vietas tiek izvēlētas Iseo un Gardas ezeru apkārtnes un pilsēta Verona. Mums piebiedrojās arī Rolands un arī mazo 2 gadus veco Olafu tika izlemts ņemt līdzi. Tā ceļojums varēja sākties.

1. Diena

Izbraucam no Liepājas ap 8:00. Esmu ar lielām gaidām, kā izdosies ieplānotais brauciens uz Itāliju un kas būs aizmirsts paņemt līdzi. Drīz vien esam Rīgā un 2,5 stundu lidojums uz Bergamo lidostu Itālijā paiet ātri un lidmašīnas nosēšanās ir pilnīgi nemanāma. Auto mums noīrēts firmā Sicily by Car, kuru kā izrādās apkalpo cita kompānija AutoEuropa, tāpēc sākumā ir nelielas grūtības atrast mūsu kantori un tiek izstaigāts viss lidostas termināls un beigās ar Info bukletu palīdzību atrasts vajadzīgais. Kamēr meklējam, pie mūsu autonomas kompānijas ir izveidojusies rinda, izskatās, ka tā ir ļoti populāra, jo pie citām kompānijām rindas nemana. Tiekot pie savas kārtas, iedodu dokumentus - pasi, tiesības, kredītkarti un iepriekš izdrukāto apmaksas vaučeri. Man tiek piedāvāta arī papildus apdrošināšana stikliem, riepām u.c. par 8 EUR dienā, bet es atsakos, piebilstot, ka tas ir par dārgu. Apstiprinu pārjautāto informāciju par nomas ilgumu, parakstos visās vietās kur man liek. Un tad pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm – autonomas darbiniece liek man ievadīt kredītkartes PIN kodu. Tikai tad atceros, ka kartēm mēdz būt arī PIN kods, kuru šai kartei nekad neesmu lietojis un iespējams vienu reizi apskatījis. Atceros, ka PIN kods kādu laiku mētājās somiņā, bet kā ir šobrīd neesmu drošs, tāpēc paniski rokos pa somiņu, bet kodu neatrodu. Pa galvu jau sāk šaudīties domas vai ir kādi citi varianti kā iemaksāt drošības naudu par auto vai arī būs jāiztiek vispār bez auto, kas būtu katastrofa, kad autonomas darbiniece saka, ka varot arī mēģināt bez PIN koda, ka citreiz izdodas, bet citreiz nē. Pa laimi man, karte tiek pieņemta bez PIN koda un es veiksmīgi saņemu auto atslēgas. Par rindu pie autonomas runājot, varbūt pat labāk atrasties rindas beigās, jo sākumā tiek izdalītas visas zemāku klašu automašīnas un pēdējiem tiek upgrade uz ko labāku, jo visas zemākās klases ir beigušās. Mūsu gadījumā īsti nesapratu, bet iespējams tā arī notika, tieku pie Peugeot 208 1,4 diesel. Vēl pirms prom iešanas tieku brīdināts nespiest gāzes pedāli pārāk daudz, jo sodi par ātruma pārsniegšanu tiks novilkti no manas kredītkartes. Uz auto stāvvietu aizved autobuss dažu minūšu braucienā. Staigāju pa autostāvvietu un spaidu auto atvēršanas pogu cerībā, ka auto atsauksies ar skaņas signālu. Pēc brīža auto tiek pamanīts ar mirgojošām lampām. Pirms auto saņemšanas domājam to nobildēt no visām pusēm, lai būtu pierādījumi kādā stāvoklī to esam saņēmuši, jo ir dzirdētas visādas runas, ka nomniekiem tiek piešūti jau veci defekti, bet apskatot auto tas izskatās lieliskā stāvoklī un bildēšana tiek aizmirsta. Tiek pārbaudīts vai auto darbojas auto piepīpētāja rozete, bet ne jau priekš smēķētājiem, šeit barosies galvenais ceļa teicējs GPS navigācija. Prāts un gars vēlas tikt ātrāk prom no šīs pārapdzīvotās vietas, tāpēc tūlīt tiek sakrāmētas somas bagāžniekā un tiek nosprausts mērķis uz pirmo nakšņošanas vietu aptuveni 30 km attālo kalnu ciematiņu Adrara San Martino. Navigācijas iekārtā galamērķis jau ievadīts iepriekš un maršruts saglabājies, bet izslēgšana un ieslēgšana navigācijai nav nākusi par labu un maršruts ir pārplānojies pa maksas ceļu, lielo maģistrāli, kaut gan sākumā bija domāts braukt pa salīdzinoši mazākiem bezmaksas ceļiem. To ka esam uzbraukuši uz maksas ceļa pamanām tikai tad, kad jau priekšā ir caurlaides un atpakaļ ceļa nav. Vēl pamanījāmies iebraukt nepareizā caurlaides ejā, kas izskatījās bija domāta patstāvīgajiem klientiem un nopelnījām neapmierinātu itāļu signalizēšanu stumjoties atpakaļgaitā. Bet varbūt pat labāk, ka tikām uz ātrgaitas šoseju, jo ātrāk tikām mērķī. Atļautais ātrums pa maksas ceļu ir 130 km/h, kamēr citur pārsvarā 50 km/h, jo neapdzīvotu vietu tik pat kā nav vai arī ir kalnu ceļi pa kuriem tāpat ātrāk īsti pabraukt nevar. Par maksas ceļa izmantošanu apmēram 20 km garumā samaksājam EUR 1,30, ka bija mazāk kā gaidīts. Ierodoties Adrarā San Martino pārņem liels miers, un liekas, ka šeit ir apstājies laiks. Sajūtas nevar aprakstīt. Tāda brīvības sajūta. No lielās burzmas vairs ne vēsts un apkārt lielāki un mazāki kalni.
Sazvanu rezervētā dzīvokļa īpašnieku Alexandro un uzzinu, ka viņš jau ir uz vietas un gaida mūs. Viņš vēl jautā, kurā vietā mēs šobrīd esam, un es nojaušu, ka viņš vēlas palīdzēt atrast mums ceļu, bet es atbildu, ka zinu kā viņu atrast, uz ko saņemu ar jaušamu smaidu izteiktu OK. Iepriekš jau Google streetview esmu apskatījis vajadzīgo adresi, bet tik un tā pamanījos pabraukt garām un nācās izmest nelielu līkumiņu. Auto novietne atrodas nelielā kalniņā un attiecībā pret ielu sanāk jau otrais stāvs, kurā izdodas uzbraukt tikai ar otro piegājienu, kad pārējie no auto jau izkāpuši un ar nelielu ieskrējienu un gāzēšanu. Šodien vairs nekur nav jābrauc. Pulkstenis jau ir ap sešiem vakarā un tiek nolemts kamēr vēl gaišs apskatīt pilsētiņu. Itāļiem izskatās ļoti patīk bērni, jo bērnu laukumi redzami ļoti bieži, un pēc nelielas pastaigas pa šo pilsētiņu vienā tādā arī uzkavējamies. Mazajam Olafam šeit ir kur izpausties un izlikt enerģiju. Kopā ar Rolandu dodamies uz vietējo barčiku/ēstuvi un iegādājamies pudeli vīna par 7 EUR priekš vakariņām. Kā jau gaidīts vietējie gandrīz nerunā angliski un viss notiek ar žestu palīdzību un tulku, kas it kā runā angliski, bet liekas, ka tomēr zina tikai pāris vārdus. Kad sāk jau satumst, dodamies atpakaļ uz dzīvokli. Stereo atrodu labu radio staciju, kur skan itāļu dziesmas un sanāk labs relax atpūtas krēslā. Alexandro mums atstājis vakariņām pastu (makaronus) un gaļas - tomātu mērci burciņā. Tas tiek pagatavots un kad vakariņas paēstas ir jau satumsis, bet pulkstenis ir tikai ap deviņiem vakarā un gulēt tā kā vēl negribētos iet. Alexandro ir atstājis vietējā apvidus karti un redzams, ka šī vieta ir populāra lai nodarbotos ar hiking (iešana pa kalnu takām), jo kartē ir atzīmēti dažādi maršruti. Tā nu tiek izvēlēts viens it kā pieveicams maršruts ar baznīciņu kalnā. Apbruņojušies ar gps un lukturīti kopā ar Rolandu dodamies ceļā. Jau pirms braukšanas tika sapņots par kalnu virsotnēm. Šajā kalnu takā zemākā vieta ir 325 m augstumā, bet augstākā 680 m. Takas sākumā ir straujākais augstuma metru kāpums un jau pēc neilga laika esam iesvīduši un aizelsušies. Sasniedzot baznīciņu tiek apsvērta doma doties atpakaļ, bet pierunāju Rolandu doties tālāk. Itāļiem izskatās ļoti patīk arī suņi. Gandrīz katrā sētā ir viens vai vairāki suņi un visi protams rej pamanot garāmgājējus. Vēlāk internetā uzgāju informāciju, ka tie pārsvarā ir priekš nelūgtiem viesiem, var padomāt, ka viņiem tur ar to ir problēma. Dzeramais mums līdzi nav paņemts un kādu brīdi sāk slāpt, bet ne tik ļoti lai uztrauktos. Vēlāk arī uzejam dzeršanas vietu, kas izskatās pēc labiekārtota kalnu avota, apmūrēta izteka un blakus noliktas glāzes dzeršanai. Kopā pieveikti ap 6 km un apiets pa kalnu apkārt mazajai pilsētiņai pa vienu pusi. Otrā pusē pilsētiņai slejas augstāki kalni un kalnu virsotnēs redzami krusti. Diena noslēdzas ar patīkamu nogurumu un naksnīgiem skatiem uz mazpilsētiņu naktī.

2. Diena

Pieceļos pēdējais, kad atkārt jau notiek rosība un visi piecēlušies, apmeklējuši jau vietējo veikaliņu, lai nopirktu ko brokastīm. Ir sarunāts, ka izčekojamies no dzīvokļa ap 9:00, tik agri, lai varētu par šīm dienām vairāk paspēt apskatīt. Ap šo laiku arī esam gatavi doties tālāk un arī ierodas Alexandro un iedod mums arī ceļa kāju – kruasānus, kurus apēdam kaut kad pa ceļam. Nododam atslēgas un vēlreiz apmeklējam vietējo veikalu, lai nopirktu ūdeni un kaut ko ēdamu pusdienām. Vakar tika nolemts, ka Iseo ezeru apbrauksim pa augšu, lai vairāk redzētu, jo pa apakšu brauksim atceļā. Ceļš uz ziemeļiem ved kalnā pa kalnu serpentīniem. Sākumā bija bažas vai mazlitrāžas auto spēs braukt kalnā, bet problēmu nav un pēc nelielas iemanīšanās viss notiek diezgan raiti.
Mums ar Rolandu ir ieplānots gar maršrutu paņemt arī kādu slēpni - lasi Geocaching. Šeit netālu arī divi no tiem ir atzīmēti. Piestājam pie pirmā, kas atrodas jau nākošajā mazajā kalnu pilsētiņā. Arī šeit ir ļoti skaista apkārtne. Slēpņi jau parasti ir vietās, kur ir ko redzēt. Mazas ieliņas, maza upīte, mūra tiltiņš un lielākas un mazākas kapelas ar svētbildēm. Tālāk ceļš vijas ar vien augstāk kalnā, mūsu šodienas maršrutā sasniedzot apmēram 1100 m atzīmi, Starp kalnu serpentīniem tiek paņemts vēl viens slēpnis un tālāk ceļš atkal iet lejup.
Nākamā pietura paredzēta pilsētā Lovere jau pie Iseo ezera. Šeit baudām sauli un pilsētas promenādi, nedaudz arī vecpilsētu un augļu veikalā pa labu cenu iepērkam hurmu. Visu laiku ir silts, bet saule ir tikai pirmās divas un daļēji arī trešajā dienā. Tiek atrasts Wi-Fi tīkls bez paroles un iečekojos 4square, pirmo un vienīgo reizi Itālijā. Mobilais internets šeit Itālijā man atkal nestrādā nezināmu iemeslu dēļ. Saņemam zvanu no šodienas naktsmītnes hoteļa, interesējas cikos ieradīsimies, plānojam ap 14:00. Pa ceļam vēl piestājam pilsētā Pisogne, supermārketā. Vēl apmēram 10 km un būsim galā. Pirmo reizi ceļš ved pa tuneli. Vēlāk šajā apvidū tādi būs daudz. Ierodamies, kā vienīgie viesi hotelī, šeit sezona beidzas jau septembrī un viss ir tukšs. Uzrīkojam pusdienas brīvā dabā, atkal bērnu laukumā un nolemjam šodien vēl mēģināt apskatīt lielāko salu Iseo ezerā un laikam arī Eiropas iekšējos ūdeņos – Monte Isola, kas kā vēlāk izrādīsies būs liktenīga manam telefonam. Aizbraucam uz pilsētu no kuras pēc kartes iet kuģītis uz šo salu un ļoti veiksmīgi paspējam uz pienākušo pārcēlāju, pirms tam atstājot auto maksas autostāvvietā, jo citu neatrodam.
Īrējot auto, pie nomas maksas un degvielas ir jāpieskaita arī maksa par stāvvietām, jo daudzviet pieejamas tikai maksas. Ierodoties salā, ceļš ved kalnā pa kalnu taku un tas liekas ļoti garš un nogurdinošs, uz maiņām nesam uz pleciem mazo Olafu. Kalna galā atrodas svētnīca un paveras ļoti skaisti skati.
Kalna augšā ir arī viens slēpnis. Pēc slēpņa atrašanas telefonu esmu ielicis vaļīgā kabatā un neveikli pārlecot pa klints bluķiem izkrīt mans telefons un sadalās pa sastāvdaļām. Pirmā doma, ka gan jau nekas slikts nebūs, jo mazums viņš ir kritis, bet paņemot rokā redzu, ka saplīsis priekšējais stikliņš. Ielieku atpakaļ bateriju un uzlieku vāciņu, lai var ieslēgt un pārbaudītu vai būs dzīvotājs. Pirmā doma, telefons ieslēdzas, viss kārtībā, bet tikai, kad tas iestartējies, saprotu, ka priekšējais stikliņš nav tikai stikliņš, bet touch screen un bez tā nekādas darbības veikt nevarēs. Biju sadrūmis, jo telefons bija sagatavots slēpņu meklēšanai, šī bija arī mūsu vienīgā navigācija un arī pie interneta netikšu, laikam esmu atkarīgs. Bet nu jādzīvo tālāk. Laikam svētīta zeme mani nepanes. Pēc svētnīcas apskates, dodamies lejup. Pa šo saliņu ar auto pārvietoties ir aizliegts un visi brauc ar motorolleriem, kā arī starp apdzīvotajām vietām kursē mazais autobuss. Nonākot lejā pie pirmā ciematiņa tiek noskaidrots, ka autobuss būs tikai vairāk kā pēc stundas, tāpēc dodamies ar kājām, šoreiz pa ceļu ar lielu līkumu nevis pa kalnu takām. Kopā noieti ap 7 km. Atpakaļ ceļā tika turēts arī temps, jo kavējam nedaudz laiku, kad beidzas apmaksātā autostāvvieta. Atkal ar kuģīti tiekam atpakaļ un ar 15 minūšu kavēšanos savācam auto. Izskatās, ka neviens inspektors nav pamanījis mūsu kavēšanos. Līdz hotelim tikt bez navigācijas nav grūti, jo Rolandam telefonā ir Itālijas karte un arī GPS. Nonākot viesnīcā visi aiziet uz hoteļa restorānu, bet es palieku numuriņā zināmā neomā un sāku tukšot 1,5 l vīna pudeli. Pēcāk visi atgriežas saēdušies itāļu picas un, kad jau satumsis, izejam izbaudīt naksnīgo pilsētu. Rīt priekšā liels pārbrauciens tāpēc navigācija ir vairāk kā vajadzīga un tā kā šajā hotelī ir pieejams bezmaksas Wi-Fi, Rolandam iesaku Android market pameklēt kādu aplikāciju, kas rīt varētu atvieglot ceļu.

3. Diena

Ceļamies atkal pirms 8:00, lai ap 9:00 varētu izbraukt. Viesnīciņā ir paredzētas arī brokastis, kurās arī pirms izbraukšanas dodamies. Šīs brokastis gan par tādām nevar nosaukt, jo ēst ir ļoti maz ko, katram viens kruasāns un mini grauzdiņi ar karoti džemu un nutellu. Šodienas galamērķis ir pilsēta Malcesine pie Gardas ezera. Šeit mums ir rezervēti apartamenti ezera krastā ar skatu uz ezeru. Uz šodienu tika atlikts viens netālu esošais apskates objekts – Zones piramīdas. Kā radušies šie veidojumi īsti nezinu, bet izskatās, ka lietus noskalojis māla zemi un zem akmeņiem, kas darbojas kā lietussargi, pamats ir palicis, tāpēc izveidojušās šādas piramīdas.
Šeit arī iet pastaigu taka, pa kuru arī izvēlamies iet, bet pēc laika saprotam, ka šī taka ved apkārt šīm piramīdām un ir diezgan gara, un ar palielu kritumu un pacēlumu. Piramīdas tiek bildētas no visām pusēm, šeit atrodas arī zemes slēpnis.
Stundas laikā taka tiek pieveikta un esam krietni iesvīduši, bet varam doties tālāk. Priekšā palielāks pārbrauciens uz pilsētu Salo, kas atrodas jau pie Gardas ezera. Atkal braucam cauri tuneļiem uz leju gar Iseo ezeru. Ceļš ved gar pilsētu Brescija, kuru arī varētu apskatīt, bet tas nav plānā, jo laiks ir ierobežots. Pa maksas ceļu nebraucam un netālu no Brescijas pilsētas gps navigācija sāk niķoties un vietā, kur ir daudz apļu, viaduktu, krustojumu, tā vairs nesaprot uz kura ceļa atrodamies, jo ceļu blīvums ir ļoti liels un neved mūs uz nozīmēto mērķi, bet vazā uz riņķi. Nākas meklēt stāvvietu un izpētīt ceļu. Apstāšanās navigācijai laikam nāca pa labu un arī ielas pa kurām varam tikt uz vajadzīgo ceļu tika atrastas. Tā nu veiksmīgi tikām līdz pilsētai Salo, kur iepērkam pārtiku vakariņām. Šodien paliekam apartamentos, tāpēc pieejama arī virtuve un vakariņas varam uztaisīt paši. Itālijā protams tiek ēsti makaroni. Apskatam arī pilsētas promenādi un pirmo reizi ieraugam arī Gardas ezeru. Šajā pilsētā arī paēdam un varam braukt tālāk. Turpmākais maršruts ved cieši apkārt Gardas ezeram. Ceļš iet gar pašu krastu uz izkaltas klints, brīžiem cauri tuneļiem un ir ļoti šaurs un līkumains. Braukt ir ļoti interesanti un arī skati paveras ļoti skaisti.
Brīžos, kad jāsamainās ar pretimbraucošo, gan ir liels sasprindzinājums, jo attālums starp mašīnām ir ļoti mazs, sevišķi, ja pretī brauc autobuss. Pa ceļam piestājam vēl divās mazākās pilsētiņās, atrodam dažus slēpņus. Slēpņi nu gan šeit ir nekārtīgi, lielākai daļai iekšā nav zīmulis kaut gan vietas, kur ielikt, ir, un nerunājot nemaz par tādu ekstru, kā zīmuļu asināmais. Logbook arī parasti ir brīvi izmētātas lapiņas un arī mitrums ir lielākā daļā slēpņu. Vārdu sakot nekādas kārtības. Arī ceļotāji TB un GC, lai gan interneta lapā uzrādās, reāli slēpnī nav. Ap sešiem vakarā arī ierodamies savā nakšņošanas vietā. Dzīvoklis ir lielisks trešā stāvā ar balkonu un burvīgu skatu uz ezeru.
Uzreiz iekārtojamies un tiek gatavotas vakariņas. Vakariņām trūkst tikai sāls un krējums, tāpēc apskatām kartē tuvākos veikalus un dodamies meklēt. Šajā naktsmītnē jau pie rezervācijas bija norādīts, ka bez maksas pieejami arī velo (riteņi) un garāžā jau tie arī ir pieejami. Veikals tiek sasniegts dažu minūšu laikā ar riteņiem, kur iepērkam visu vajadzīgo. Šajā veikalā pārdodas arī izlejamais vietējais vīns. Pats var iepildīt savā vai uz vietas esošā traukā, un ir arī mazās glāzītes, lai varētu nogaršot un izvēlēties no astoņām šķirnēm. Patīkama sajūta izbaudot ko tādu. Protams viens litrs vīna tiek arī nopirkts. Tik pat ātri esam atpakaļ un drīz arī vakariņas ir galdā. Laukā jau ir satumsis, bet tā kā gar ezeru ir izgaismota promenāde, izejam izbraukt kādu gabalu gar ezeru ar riteņiem. Atgriežoties tiek baudīts burvīgs skats uz ezeru no balkona, kur izlikti nelieli atpūtas krēsli. Ar vīna glāzi rokā tā varētu nosēdēt arī visu nakti, veroties ezera otrajā pusē esošajās gaismiņās, kas spīd no kalnā augstāk un zemāk esošajām mājiņām. Bet drīz vien actiņas sāk vērties ciet, jo šodien esam agri cēlušies un arī aktivitātes bijušas ļoti daudz. Rīt paredzēts staigāt pa kalnu takām gandrīz 2000m augstumā, kur mūs uzvedīs trošu ceļa vagoniņš.

4. Diena

Šodiena atvēlēta Monte Baldo kalnam un nakšņošanai Veronā – paliela pilsēta ar ļoti skaistu vecpilsētu. Ceļamies vēlāk kā parasti un pēc brokastīm ap 10:00 esam gatavi atstāt šo viesnīcu. Dodamies uzreiz uz pāris kilometru attālu pilsētu Malcesine, no kuras ved pacēlājs uz augsto kalnu. Mēs ar Rolandu dosimies kalnā, kamēr Agita ar Dāvi un mazo Olafu meklēs apskates vietas lejā gar ezeru. Jau sākumā ir jautājums kur atstāsim auto, jo šī pilsētiņa ir slavena ar to, ka visur stāvvietas ir pa maksu, bet tas atrisinās, jo pie pacēlāja var atstāt auto pa 4,50 Eur uz visu dienu tie, kuri izmanto pacēlāja pakalpojumus. Pie kasēm ir izvietota informācija par laikapstākļiem kalnā, kuri ziņo, ka kalna augšā ir +4 grādi un migla, salīdzinājumam lejā pie ezera ir ap +20 grādiem. Nopērkam biļetes un dodamies gaidīt savu rindu uz pacēlāju. Jāgaida bija apmēram minūtes 20. Kalnā var tikt divos piegājienos. Pacēlājam ir viena pietura kurā jāpārsēžas. Mazāko pusi ved viens vagoniņš un lielāko otrs. Jau pa ceļam jūtam temperatūras izmaiņas, jo vagoniņam logi ir aizsvīduši un arī ja tā nebūtu, redzamība būtu minimāla, jo ir migla.
Kalna augšā ir kafejnīca, un tas ir arī viss, ko varam ieraudzīt, jo izejot laukā redzamība ir apmēram metri 15, bet neliekas īpaši auksti, kā bija domāts sākumā (uzģērbts gan tika gandrīz viss, kas bija paņemts līdzi). Bija plānots noiet pa kalna kori līdz citam pacēlājam pa kuru būtu tikuši lejā, bet šī doma tika atmesta jau iepriekšējā dienā, rēķinot, ka mums nepietiks laika, kā arī tad būtu jāatstāj šeit apkārt esošie 4 slēpņi. Tā nu mēs izlemjam paņemt vismaz apkārt esošos slēpņus un tad skatīties cik laika paliek, jo pirms pieciem vakarā jau aiziet pēdējais vagoniņš un leju. Sakarā ar lielo miglu vai mākoni (nevar īsti saprast), ejam uz slēpni tikai pēc aptuvena virziena, jo redzamības nav un nav arī gps kartes, kurā būtu atzīmētas takas un ceļi. Šādi ejot sanāk iet pa pilnīgu bezceļu, akmeņiem un kalnu nogāzēm. Tā kā slēpnis nav tālu, kādi 400 metri, tad drīz arī to sasniedzam. Kā vēlāk noskaidrojās, tam varēja piekļūt arī daudz vieglāk, pa ceļu un tad nedaudz pakāpties kalnā. Turpinājumā nākamais slēpnis ir aptuveni kilometra attālumā un arī šeit turpinām iet pa bezceļu. No gaisa krīt liels mitrums un brīžiem nevar saprast tas ir lietus, vai arī krīt mākonis vai migla. Šādā laikā lēnām paliekam slapji un arī kalna nogāzes zāle ir slapja, kā dēļ arī kājas kļūst mitras. Tāpat šādā laikā arī gps negrib lāgā darboties un spītīgi rāda, ka mēs stāvam uz vietas, kaut gan slēpņa virzienā noieti apmēram metri 20. Slēpnis atrodas pašā kraujas malā un no šejienes skaidrā laikā noteikti pavērtos labs skats uz Gardas ezeru un alpu kalniem, bet šoreiz mums tas iet secen. Tālāk plānā ietilpst aptuveni puskilometru attāls slēpnis ar kuru bija vislielākās problēmas un visvairāk patērētais laiks. Ejam pa vienīgo taku gar kraujas malu, bet kraujas augstumu noteikt nevar, jo pārdesmit metru zemāk viss ir miglā tīts. Tā esam sasnieguši vietu kur taka beidzas, bet gps uzrāda, ka slēpnis ir kraujas virzienā aptuveni 200 metrus. Tā nu mēs apmulsuši stāvam un brīnāmies, kā slēpnis var būt nekurienē, ja mēs mācētu staigāt pa mākoņiem, tad būtu labi. Tiek apsvērta arī doma, ka gps nerāda pareizi un tiek pārmeklētas pāris vietas, kur slēpnis varētu būt, bet nekā. Šeit pa kalnu staigā arī viena vācu jauniešu tūristu grupa ap 30 cilvēku, ar viņiem braucām augšā kalnā un arī staigājot satiekam jau otro reizi. Ir doma palikt šeit un cerēt, ka migla sāks izklīst un varēs saskatīt kaut ko slēpņa virzienā, jo brīžiem liekas, ka paliek skaidrāks. Ap pusdienas laiku jau vajadzēja saulītei iesildīt un miglai izklīst, bet nekā, pēc brīža migla veļas ar jaunu spēku un atkal viss ir balts visapkārt. Šajā vietā pavadām vismaz kādas minūtes desmit. Te ir dzirdamas zvanu skaņas, un var nojaust, ka tās varētu būt no kāda aitu ganāmpulka kādā kalnu nogāzē. Skaisti, gluži kā Alpos. Tā sēžot un domājot, tomēr ar acīm tiek atrasta vieta pa kuru varētu mēģināt tikt lejā pa krauju uz lēzenāku nogāzi un pavirzīties tuvāk slēpnim. Rolands gan neticīgi skatās uz kāpšanu lejā, bet, kad es jau kādu laiciņu esmu lejā, arī pievienojas. Sasaucamies kā multfilmā ezītis miglā, lai atrastu, kur otrs atrodas. Šeit arī atrodam būdu no klints bluķiem, nezin gan kādiem mērķiem tā izmantota. Tā nonākam līdz vēl vienai kraujai bet nu jau apmēram 100 metru attālumā, kas izskatās cerīgāk, bet tik un tā māc šaubas vai sasniegsim noteikto punktu. Kāpjam vēl zemāk un izdzirdam kaut kur apakšā balsis, ejot tālāk saskatām arī cilvēkus un nonākam uz citu kalnu taku. Bingo, šī taka ved uz mūsu meklēto slēpni. Kas to būtu domājis, ka apmēram 200 metrus lejā iet vēl viena taka, tur augšā stāvot to nevarējām iedomāties. Drīz vien kraujas malā atrodam slēpni un dodamies pa šo taku tālāk, tai būtu jāizved uz liekāku ceļu, pa kuru varam tikt atpakaļ uz pacēlāju. Labi, ka nebija jārāpjas atpakaļ pa krauju pa kuru nokāpām lejā. Šī kalnu taka ir ļoti skaista, ved gar pašu krauju un tūlīt atkal ir klints uz augšu. Šeit skaidrā laikā būtu labi skati un bildes. Bīstamākajās vietās gar takas malu klintī ir stiprinājumi un tajos ir trose pie kuras var drošināties ar karabīni. Mums gan neliekas tik bailīgi kaut gan brīžiem arī pieturamies pie šīs troses. Pēc nepilnas stundas gājiena esam atpakaļ pie pacēlāja. Laiks ir pagājis tik ātri. Mums vēl ir nedaudz vairāk par stundu laika, un šeit it kā netālu apmēram kilometru attāli ir vēl viens slēpnis. Nolemjam, ka mēģināsim paņemt. Ja noteiktā laikā nebūsim atraduši, tad griezīsim atpakaļ, jo negribas braukšanu lejā ar pacēlāju atlikt uz pēdējo, ja nu visas vietas aizņemtas un mums jāpaliek kalnā? Gan jau ka tā nebūtu, bet vienalga pie autostāvvietas bija norāde, ka to slēdz pulksten piecos un tad varētu palikt arī bez auto. Šis slēpnis arī izskatās, ka atrodas kalnu takas malā. Atrodam šo taku un dodamies lejā. Šī taka ir ļoti stāva un apmēram puse takas ir ar akmeņiem iemūrētiem betonā, bet otra puse ir no klinšainiem akmeņiem. Lejā kāpjam uzmanīgi, jo brīžiem akmeņi ir slidīgi, īpaši Rolanda apaviem nepatīk šie akmeņi un viņš jūtās it kā staigātu pa banānu mizām. Galā nonākam ar dažu minūšu kavēšanos un kā pa nelaimi Rolanda telefonam, sasniedzot attālumu 2 metri no slēpņa, beidzas akumulators un tas izslēdzas. Tas nozīmē, ka paliekam bez spoiler bildes un tieši šobrīd viņa būtu ļoti vajadzīga, jo koordinātās slēpni neatrodam. Tiek paplašināts meklēšanas laukums un sākam jau domāt par došanos prom bez slēpņa, jo kavējam nu jau minūtes astoņas, bet tomēr mums veicas un slēpnis tiek atrasts. Ātri pierakstāmies un dodamies atpakaļ. Šajā vietā bija uzstādīti soliņi un no šejienes arī būtu labs skats uz gardas ezeru, ja nebūtu miglas. Atpakaļ ceļš liek kājām sevi manīt, jo jākāpj augšā, kā vēlāk noskaidroju, augstuma starpība starp šīm vietām bija apmēram 400 metri. Šis kāpiens liekas ir bezgalīgs. Sākumā pāris reizes atvelkam elpu, bet turpmāk vairs nav laika, skatos pulkstenī un ziņoju cik minūtes atlikušas līdz pacēlāja atiešanai un šādā tempā drīz vien sasniedzam mērķi. Iesoļojam pacēlāja ēkā pēdējā minūtē aizelsušies un uzspējam uz pacēlāju vēl pat dažas minūtes gaidām līdz startam lejup. Kamēr mēs ar Rolandu bijām kalnā Agita ar Dāvi ar autobusu bija aizbraukuši uz nākamo pilsētiņu pie Gardas ezera un no turienes ar kuģīti uz vietu, kas saucās Sirmione. Tur atrodas cietoksnis daļēji iebūvēts ezerā. Tā nu mēs ar Rolandu dodamies ar auto pie viņiem un tālāk uz viesnīcu Veronā. Ceļš gandrīz visu laiku ved caur apdzīvotām vietām un visur ir ātruma ierobežojums 50 km/h. Tā kā negribas dabūt speed ticket, kruīza kontroli turu pāris kilometrus stundā vairāk par atļauto. Nav arī informācijas vai šeit uz ceļa policija mēdz stāvēt ar radaru vai ir kādi pārvietojamie radari. Navigācijā esošie stacionārie radari uzrādās tikai pie lielajām pilsētām. Brīžiem aiz manis izveidojas neliels vilcieniņš, laikam šeit arī pieņemts pārsniegt atļauto par desmit, divdesmit kilometriem stundā tāpat kā Latvijā. Apmēram stundas laikā nokļūstam Sirmionē, satiekamies ar Agitu, Dāvi un mazo Olafu un varam doties vēl apmēram kilometrus 30 līdz mūsu naktsmājām Veronā. Šeit pa ceļam veicu bīstamāko manevru visa brauciena laikā, kas man pašam arī īpaši nepatika. Izlīdu priekšā vienam itālim, neliela avārijas situācija, bet pa laimi bez bēdīgām sekām. Veronā mūs sagaida lielākais hotelis visa brauciena laikā. Iekārtojamies un dodamies uz netālu esošo supermārketu iepirkt ko ēdamu vakariņām, kaut gan pusdienas arī īsti nav ēstas, staigājot pa kalnu, tikai sneki. Katrs izvēlas, ko ēdīs. Es ņemu ceptu cāli, tas maksā tikai 2,2 Eur, Latvijā būtu divreiz dārgāk, bet nu laikam šeit bija atlaide sakarā ar vakara izpārdošanu, kas pa dienu nav izpirkts. Rolands nolemj veikalā neko nepirkt, bet iet uz vietējo ēstuvi izbaudīt kaut ko itālisku. Protams vakars atkal tiek pavadīts malkojot vīnu, kuru nopirku vēlreiz iegriežoties veikaliņā, kur bija izlejamais vīns.

5. Diena

Pēdējā pilnā diena ir atvēlēta Veronas vecpilsētas apskatei un varbūt šopings kādā no milzīgajiem lielveikaliem. Šī pilsēta ir slavena ar Romeo un Džuljetas stāstu, vakarā pa ātrgaitas šoseju plānots atgriezties Bergamo, lai nākamā rītā varam startēt uz lidostu un mājām. Šajā hotelī beidzot ir kārtīgas brokastis, zviedru galds, plaša izvēle un ēd cik lien iekšā. Hoteli pametam pēc deviņiem un dodamies ar auto tuvāk vecpilsētai.
Atkal ir jautājums kur atstāt auto, sākumā domājam par maksas stāvvietu, bet pēc tam pārdomājam un atrodam netālu bezmaksas vietiņu kur noparkoties. Izšķiramies, jo mēs ar Rolandu plānojam paņemt vairākus slēpņus, bet Agita ar Dāvi un mazo Olafu apskatīs bukletā un kartē esošās vietas. Plānojam atgriezties pie auto ap pulksten diviem. Šeit ir daudz vietu ko apskatīt amfiteātris, divi senlaiku mūra tilti, ar Romeo un Džuljetu stāstu saistītas vietas, viņu mājas, tombs u.c. izstaigājamies vareni un palielā tempā, atrodam 9 slēpņus.
Vienu neatrodam un vienam paejam garām, jo man jau tā staigāšana pa pilsētu bija apnikusi.
Atgriežamies pie auto pirms trijiem un plānojam doties ceļā uz pēdējo naktsmītni pirms prom braukšanas, pa ceļam vēl iebraucot vienā milzīgā lielveikalā. Tur nopērkam kaut ko mājup vešanai. Uzpildām arī degvielu auto un par izbrīnu degviela ir iztērēta ļoti maz, ekonomisks gan tas auto, neskatoties, ka braucām pa kalniem. Atceļš kā jau minēju bija pa ātrgaitas maksas ceļu nedaudz vairāk par 100 km. Un ja likās, ka šis būs viens no vieglākajiem pārbraucieniem, tad reāli izrādījās gandrīz pretēji. Ceļš bija ļoti pārapdzīvots, trīs joslās pilns ar mašīnām un brīžiem pirmās divas aizņemtas ar fūrēm. Visi brauc lielā ātrumā un ar ļoti mazām distancēm, es centos ieturēt lielāku distanci, bet tad pa trešo joslu visādi agresīvie itāļi ar dārgajiem sporta auto stūma mani nost, lai laižu garām, kaut gan reāli viņi tāpat nekur tālāk netiek, jo priekšā tāpat ir rinda ar mašīnām. Tā nu ar sasprindzinājumu tika nobraukts viss ceļš un sasniedzām savu galamērķi Bergamo un tūlīt arī savu hoteli. Šeit bija smieklīgs vīrs no stafa, kurš mums ierādīja istabas. Par telpām, kurās nedrīkstēja iet, viņš teica NO BODY. Vakariņās es tukšoju savus pārtikas atlikumus, bet pārējie aizgāja uz netālu esošo hoteļa restorānu. Vēl tika apspriests doties apskatīt Bergamo pilsētu, bet visi laikam bija pārāk noguruši, tāpēc pēc nelielas pasēdēšanas pie vīna glāzes devāmies gulēt.

6. Diena

Šodien atgriežamies Latvijā. Ātri gan tas laiks ir paskrējis. Nemaz negribējās vēl mājās. Ceļamies pirms sešiem, jo ap astoņiem plānojam būt lidostā, lai varam bez steigas nodot auto un ja nu vēl no rīta ir intensīva satiksme, esam apmēram kilometrus 10 no lidostas. Arī šajā hotelī ir brokastis ēd cik un ko gribi, patīkami. Izbraucam pāri setiņiem un ceļš ir pilns ar mašīnām kā jau bijām rēķinājušies, pie iebraukšanas apļos stāv nelielas rindas. Vēl jāielej degviela, jo auto jānodod ar pilnu bāku, tā izdevīgāk, citādi autonoma uzrēķina pa augstāku cenu nekā benzīntankos. Īsi pirms astoņiem esam lidostas autonomas stāvvietā, noparkojamies, paņemam somas un dodamies prom, kad pēkšņi Dāvis pa somām sāk meklēt savu fotokameru. Prasa Agitai un noskaidrojas, ka kamera palikusi hotelī uz skapjaugšu. Es vēl kā parasti arī citas dienas pirms braukšanas prom no naktsmītnēm visiem pārjautāju vai nav kas aizmirsts numuriņā, laikam būšu tikai ar sevi runājis. Šajā kamerā atradās lielākā daļa bilžu no ceļojuma. Dāvis domā lai paliek, varbūt hotelis varēs atsūtīt uz Latviju pa pastu, bet es uzreiz pieņemu lēmumu, ka jābrauc pakaļ, ir iespēja ka paspējam. Ar Rolandu lecam auto un braucam atpakaļ uz hoteli. Pie auto jau pierasts, var braukt drošāk un arī ceļš jau nedaudz zināms. Mums veicās un pēc nepilnas stundas esam atpakaļ bez starpgadījumiem. Atkal noparkojamies un ejot gar autonomas stāvvietas uzrauga būdiņai uzjautājam vai dokumentus un atslēgas jānodod ofisā, bet viņš saka lai brauc pie viņa, būs kontrolo. Apskata auto, neko nesaka, saprotams, ka nekur nepiesiesies, pieraksta arī degvielas rādītāju un pa laimi mums brauciens uz hoteli un atpakaļ degvielas rādītāju nav mainījis un tas joprojām rāda pilnu bāku. Parakstos, ka auto ir pieņemts un brīvi varam doties uz busiņu, kas nogādā autonomu klientus uz lidostas termināli. Izejam drošības kontroli un vēl paspējam ieiet tax free veikalā. Pie mūsu lidostas vārtiem jau dzirdama latviešu valoda un šeit jau jūtos kā Latvijā. Lidojums un esam Rīgā. Bidē tā arī paliek neiemēģināts, nesaprotu kam viņiem tādi vajadzīgi, bet tā viņiem laikam ir kā tradīcija.

2 komentāri: