Ceturtā diena - turpinu pastaigu pa Kungsleden

Naktī bija nedaudz vēsi, guļot t-kreklā, nākamo nakti būs vēl kaut kas jāuzvelk. Piecēlos vēlu ap 10:00. Kamēr uzvāra brokastis, paēd, sataisās, sapako somu un nojauc telti, paiet gandrīz divas stundas. Kamēr taisījos kādi pieci ceļotāji pagāja man garām. Jau iepriekšējā vakarā domāju šodien iet uz blakus esošo kalnu upi mazgāties, un tā nu prom uz upi bariņā nē, viens.

Ūdens protams ļoti auksts, bet svaiguma sajūta laba.

Uzpildīju dzeramo ūdeni un devos ceļā. Šodien jānoiet kādi 22 kilometri. Plāns nakšņot tāpat kā šodien pāris kilometrus aiz nākošās kalnu mājiņas Alesjaure.

Taka šodien sākumā iet kalnā, augstuma metri nomainās no 500 līdz 800, līdz ar to paliek aukstāks, un pazūd koki šajā augstumā. Atpakaļ skatoties paveras labs skats no kalna. Uztaisu pāris bildes. Taka ved pa ieleju, un no kalniem kūstošais sniegs kūstot veido ūdenskritumus, kas dzirdami ļoti tālu, skaņa ļoti līdzīga kā jūras šalkoņa, un šī skaņa jau mums, kas dzīvo pie jūras, ir labi pazīstama.

Šodien ejot es apdzenu vairākus ceļotājus, kas takas malā atpūšas pauzītēs. Visi sveicinās. Pārsvarā iet pa diviem, bet ir arī kompānijas pa trim, četriem un pat pieciem un arī solo ceļotāji un ceļotājas. Visi jau sagatavojušies lietum, somas apklātas ar lietus pārvalkiem, bet lietus pa visu dienu nobirdināja tikai dažas piles. Aprunājos ar diviem dāņiem, viņi arī zina šo to par Latviju, paši šodien esot apmaldījušies, jo gribējuši noiet kaut kur sāņus. Tāpēc vislabāk, ja ir GPS, bet es lasīju, ka tā esot viena no kļūdām paļauties tikai uz GPS, jo var sabojāties un beigties baterijas, kas nevar notikt ar papīra karti. Man būtu jāiztērē ap 30 LVL, lai iegādātos topogrāfiskās kartes visam apgabalam, kuru plānoju noiet. Varu iztērēt to labāk un noriskēt tikai ar GPS. 

Pusceļā domāju ņemt pusdienu pauzi, tā arī daru atpūšos uz paēdu. Taka tālāk līdz kalnu mājiņai ved gar ezeru. Redzu arī divus makšķerniekus. Šeit ir iespēja izsaukt arī laivu, kas aizved līdz kalnu mājiņai kādus 5 kilometrus, tiem, kas ir pārāk noguruši, lai tiktu līdz galam saviem spēkiem.

Tālāk ejot samērcēju kājas vietā, kur laipa bija nokalpojusi savu laiku un salūzusi un vēl kādā vietā, kur bija lieli dubļi un laipas vispār nebija. Redzēju arī kādu vietējo iezemiešu apmetni, šaubos gan vai arī ziemā tur dzīvo, kad sals līdz 40 grādiem un sniegs pāris metram.

Drīz ar redzama kalnu mājiņa Alesjaure. Blakus arī tāds neliels vasaras māju ciemats pie ezera, kur vizināties ar laivām. Arī šeit ir pieejams veikals kalnu mājiņā, un domāju to apciemot, kaut gan šobrīd man nekā netrūkst. Nopirku mazo kolas bundžiņu, cena sešas reizes lielāka nekā pie mums veikalā. Tur pat pie kalnu mājiņas izdzēru kolu un pārvilku zeķes, jo tās bija slapjas. Virs kalnu mājiņas ir arī kaut kādas antenas, tā ka kaut kādi sakari te tomēr ir.
Parunājos ar saimnieku par laika prognozi rītdienai. Viņš zināja, ka sola ne tik jauku laiku kā šodien, vietām iespējamas lietusgāzes.

Atvados un dodos tālāk, vēl kādi trīs kilometri jānoiet līdz telts vietai. Šeit takas malā saglabājies vēl sniegs. Redzu jau vienu telti, bet man vēl nedaudz jānoiet, līdz sākšu skatīties, kur celt telti. Pie lielākas upes atkal jau divas teltis priekšā, un arī es savu šeit domāju celt. Pēc neilgas meklēšanas atrodu telts vietu. Vietām telts vietas ir grūti atrast, jo pamats ir nelīdzens un akmeņains. Arī šeit apstājoties nez no kurienes uzrodas odi un sāk uzbrukt. Telts vienā momentā ir gatava, kas ir glābiņš no odiem. 

Tagad vakariņas un atpūta. Šodien vēl par spīti odiem bija spēka iziet laukā no telts pabaudīt apkārtni.

 
Endomondo atkal uzrāda aptuveni, šodien tika pieveikti apmēram 24 kilometri.

TURPINĀJUMS

TREŠĀ DIENA

Trešā diena - iepazīšanās ar Kungsleden taku

Gulēts ir tikai kādas četras stundas. Šodien būs grūta diena, jo papildus pirmajā dienā noejamajiem kādiem 17 kilometriem, ir plāns uzstaigāt sākumpunktā esošajā kalnā Nuolja.

Pamazām vilciens tuvojas gala punktam, vēl kādi 150 kilometri. Aiz loga nomainījies skats, redzami tikai mazi, pa pusei nokaltuši bērziņi un pa kādam skuju kokam. Nokrita pāris lietus lāses, laiks pamatīgi nomācies. Vilcienā visi jau šķauda un cīnās ar iesnām. Man arī pa nakti guļot vilcienā nosala mugura, iesnas var ātri dabūt, vajadzēja uzvilkt vēl kādu drēbes gabalu. Pārsteidza, ka vilcienā uz ziemeļiem brauc arī melnādainie un čigāni. Paēdu brokastīs pēdējos ātri bojājošos ēdienus no Latvijas. Vilciens te vairs tik ātri nebrauc, tik tā ap 100 km/h un vēl apstājamies pilsētā Kiruna uz kādām 20 minūtēm vismaz. Sliedes šeit uz ziemeļiem ir izbūvētas daļēji pateicoties Kirunas pilsētai, jo šeit iegūst dzelzs rūdu lielos apmēros. Iegūstot to rūdu, zem pilsētas jau izveidojies liels tukšums pazemē, un tiek realizēts pilsētas pārvietošanas projekts. Pēdējie 80 km, vilcienā palikuši lielākoties cilvēki ar mugursomām, un mazākas par manējo nemana, tikai lielākas. Un nu jau mana kārta izkāpt. Kopā ar mani izkāpj vēl kādi 20 cilvēki ar mugursomām, arī japāņi ir šeit. Nobildēju aizejošo vilcienu.

Sveika nekuriene. Laiks diezgan labs, aukstumu nejūt. Dodos apskatīt šeit esošo tūristu staciju, mani interesē veikals, kādas cenas un ko vispār var nopirkt. Man it kā vajadzēja līdzekli pret odiem, Latvijā nopērkamie nekam neder. Izstaigāju veikalu izšausminādamies par cenām, pārdodas arī laba GORE-TEX® virsjaka un cena tieši tik liela, cik man līdzi visam ceļojumam. Par odu līdzekli aizmirstu un izeju no veikala, bet pēc tam atceros un atgriežos. Pārdodas divu veidu, viens kaut kāds smērējams kā līmes zīmulis, otrs pat īsti nesapratu, bet izskatījās, ka kaut kas dedzināms, kā dūmu svece. Visi apraksti tikai zviedru valodā, atmetu ar roku, gan jau vienu dienu iztikšu, nopirkšu vēlāk, ja vajadzēs, sākumā odus nemana. Tā vietā nopērku šokolādi un gāzēto dzērienu par super dārgām naudiņām un eju prom. Laukā uztaisu pāris bildes un ieraugu svarus ceļotāju somu svēršanai. Man par lielu izbrīnu lielā un mazā soma kopā sver tikai 17 kg, bet uzliekot uz muguras liekas, ka nesu vēl vienu sevi.

Lai nu kā, bet uzzinot, ka nesu tikai 17 kg rodas pārliecība, ka to jau varu celt un arī nest viegli. Tālāk ceļš ved uz netālu esošo upes caurteku zem ceļa, kur jānoskaidro viena lieta priekš geocaching slēpņa. Ūdens tur labi parāda savu spēku. Uztaisu daudz bildes no visām pusēm.

Tālāk ceļš ved uz jau iepriekš pieminēto kalnu, kas atrodas te, takas sākumā. Kalns iespaidīgs, un tur ir iespēja daļēji uzbraukt augšā ar pacēlāju, bet tas maksā nedaudz pāri 20 latiem par turp-atpakaļ biļeti. Ziemā tur ir slēpšanas trases, bet vasarā labi skati un iespēja pusnaktī braukt augšā vērot pusnakts sauli. Pieeju pie lodziņa un pirmais ko paprasu, vai augšā kalnā iet arī taka tiem, kas grib kāpt, un laipni saņemu norādes un, ko tad, jākāpj. No apakšas nelikās, ka būs tik grūti, lielā soma velk pie zemes. Domāju, ka vajadzēja uzprasīt, lai pieskata manu somu, bet tik nezinu vai būtu uzņēmies. Kādu gabalu nogājis, nolieku somu, lai atpūstos, un atpakaļ celt mugurā to somu vairs negribas ne par ko. Atstāju somu turpat takas malā un kāpju tālāk bez somas. Domāju, kurš tad te nāks un kur nu vēl ņems tādu smagumu. Kādu gabalu vēl uzkāpis, ieraugu netālu divus pusaudžus, kas izskatās, ka kaut ko lasa, ogas vai augus, lai gan tuvumā ogas nemanu. Uzreiz paliek nemierīgs prāts par somu, bet turpinu kāpšanu. Ticis kalnam pusē, saprotu, ka, lai uzkāptu pašā augšā, tas būs ilgi un spēkus arī būšu patērējis. Somu vēl varēja redzēt kā punktiņu pa puskilometru, bet kāpjot vēl augstāk redzamība pazustu. Tā nu izlemju mest kalnam mieru, esmu jau pietiekoši augstu, lai pārredzētu visu apkārtni.

Uztaisu pāris foto un dodos lejā. Lejup ceļš arī nav viegls taka līkumota un izskalota un brīžiem pārvēršas par strautu. Sazvanos ar mājiniekiem, jo te zona vēl ir, bet tālāk vairs nebūs vairākas dienas.

Ticis lejā varu sākt iekarot Kungsleden taku. Takas sākumā pierakstos vēl vienā slēpnī un palūdzu, lai mani nobildē. Vēlāk nospriedu, ka vieglākais veids, kā uzsākt sarunu ar svešinieku/ci, ir palūgt, lai ar manu fotokameru mani nofotografē.
Pēc brīža jau speru pirmos soļus pa Kungsleden taku.

Sajūtas tādas it kā gremdētos sen gaidītā veldzējošā ūdenī. Nevaru beigt iemūžināt to digitālajos datu nesējos. Taka sākumā visu laiku ved gar jau iepriekš pieminēto upi, kas vienaldzīgu neatstāj, jo tā tiešām ir iespaidīga.

Sākumā ir salīdzinoši liela cilvēku kustība, daudzi nāk pretējā virzienā. Manā virzienā neviens neiet, jo es vēlu sāku un visi jau aizgājuši. Uz takas visi viens otru sveicina ar uzsaucienu „hei” vai „hei-hei” Ievēroju, ka sievietes vairāk saka „hei-hei”, bet vīrieši „hei”, bet vēlāk izspriedu, ka „hei-hei” varēja būt draudzīgāk. Pa taku man šodien plānots noiet kādus 17 kilometrus. Pēc diviem kilometriem nonāku līdz vietai, ko sauc par meditācijas vietu.

Vienā laikā ar mani pienāk sieviete no otras puses. Man rokā bija fotokamera, un sieviete pati piedāvājās mani nofotografēt. Tad viņa man prasīja, vai es ko zinot par šīm meditācijas vietām, uz ko es atbildēju, ka nē, un viņa sāka stāstīt, ka uz priekšu vēl ir astoņas šādas vietas un tās izveidojis kaut kāds tur domātājs, neatceros vārdu. Katrā meditācijas vietā ir akmens ar iegravētu tekstu - domu graudu, vienā pusē zviedru valodā un otrā sāmu valodā. Viņa iztulko, ka uz šo akmeni ir rakstīts „garākais ceļojums sākas tevī pašā”, ja pareizi atceros. Tad tiek parunāts vēl no kurienes esam un kāpēc esmu izvēlējies Kungsleden. Atbildu, ka man patīk neskartā daba un Zviedrijā vēl nebiju bijis. Viņa ir no Stokholmas un par Latviju šo to zinot. Atbraukusi padzīvot pāris dienas kalnu namiņā. Tad viņa vēl pastāstīja, ka pirms vienas dienas ir bijis stiprs lietus un taka vietām ir pārplūdusi, ka jābrien līdz potītēm. Atvados un dodos tālāk. Taka šajā posmā ir iestaigāta un viegli pamanāma, un papildus vados pēc GPS. Iet nav grūti, jo šis posms ir lēzens, vietām tikai izveidojušies dubļi no staigātājiem un laikam no iepriekšējās dienas lietus. Daudzās vietās ir koka laipas, tur kur mitrāks un akmeņaināks un koka tiltiņi pāri mazākām upītēm,

un dzelzs tilti iekārti trosēs pāri lielākām upēm.

Bauda iet. Paņemu dažas mazas pauzītes un kilometri skaitās diezgan lēni. Pirmā dienā vēl nav pierasts pie iešanas, un ņemšanās pa kalnu takas sākumā arī ir jūtama. Šeit blakus ir arī sniega motociklu trase, pa kuru brauc martā un aprīlī. Brīžiem garām aizlido arī pa kādam helikopteram, tie piegādā preces kalnu mājiņām. Ceļu pa kurieni piebraukt pie šiem namiņiem nav. Pēc brīža uz takas parādās lielāks slapjums un brīžiem arī laipa ir zem ūdens pāris centimetrus. Kurpes man ir ar ūdensizturīgo pārklājumu, bet vienā brīdī dziļākā vietā ūdens iesūcas arī nedaudz kurpē, bet tāds dziļums līdz potītēm nebija nekur. Pusceļā ir nojume ar krāsniņu, kur var atvilkt elpu sliktos laika apstākļos.

Ir arī tualetes un atkritumu tvertnes. Tālāk ejot vienu reizi aizeju pa nepareizu taku, bet ātri to laboju.

Vēlāk gar taku esošo upi nomaina ezers, un jau pēc laiciņa priekšā ir redzama Abiskojaure kalnu mājiņa pie ezera, kūp skurstenīši, smuks skats.

Šajās mājiņās var tikt pie gultasvietas, tur ir virtuve, kur pats vari pagatavot sev ēdamo un telpa, kur izžāvēt drēbes. Elektrība un tekošs ūdens (duša) šeit nav. Daļā mājiņu ir pieejama sauna un neliels veikals. Tā kā es dzīvošu teltī, tad gultasvietas man nav aktuāli, bet interesē, ko un par kādām naudiņām var iegādāties veikalā. Mājiņa atrodas kādus 400 metrus nost no takas. Drīz jau arī esmu klāt un dodos apskatīt. Šeit visur ir norādes, arī angliski ir norāde uz veikalu. Izlikts arī cenrādis par pieejamiem pakalpojumiem. Starp citu vārds veikals ir viens no nedaudzajiem, ko iemācījos zviedru valodā. Satieku saimnieci un viņa man sāk stāstīt , ka mani jau iepriekš esot redzējusi, atbildu, ka nevar būt, jo esmu tikko ieradies. Veikalā ir pieejami galvenokārt konservi, dažādi sausie maisījumi, kur jāuzlej tikai karstais ūdens un ēdiens gatavs, un saldumi. Nav nekādi produkti, kas ātri bojājas, kā augļi, maize, desa, siers. Es biju domājis nopirkt kaut ko līdzīgu maizei, ko pieēst klāt pie konserviem. Kad ieminos pārdevējam par maizi, viņš norāda uz plauktā esošajām sausmaizītēm un sāk taisnoties, ka viņiem neesot iespēja nodrošināt tradicionālo maizi, jo piegādes notiek reti. Saprotoši piekrītu viņa teiktajam un izvēlos sausmaizītes ar uzrakstu sport, tur vairāk kaloriju. Cenas visam aptuveni divreiz lielākas kā zviedru supermārketā un pieņem tikai skaidru naudu. Vēl aprunājamies, no kurienes esmu un cik tālu, un kur iešu, un es dodos prom. Šeit blakus ir arī viens geocaching slēpnis. Sākumā tajā virzienā priekšā ir purvs, bet iznākot no veikala mājas redzu, ka tajā virzienā ir arī kāds sānu maršruts un iet taka. Dodos turp. Taka krietni pārplūdusi, tomēr nonāku līdz slēpnim, pierakstos. Šeit pirmo reizi tā nopietnāk par sevi liek manīt odi, iepriekš tikai pa kādam parādījās. Lai gan te vakars un nakts brīžiem neatšķiras no dienas, kad ir apmācies, odi jūt, ka vakars tomēr ir vakars un vakariņas ir vajadzīgas. Atpakaļ ejot uz slapjās laipas paslīd kāja, un nedaudz atkal kurpē tiek mitrums, bet vēl tikai kādus 2 kilometrus domāju noiet un celt telti.

Izejot atpakaļ laukā uz Kungsleden taku, pēkšņi pamanu, ka man vairs nav fotokamera. Esmu to kaut pazaudējis. Nedaudz pabojājas noskaņojums. Mēģinu atcerēties, kur pēdējo reizi bildēju. Atceros, ka tas bija nesen, tilts, kas ved uz Abiskojaures namiņu, izkrist viņa nevarēja, jo soma dziļa, kabatā neliku, liekas, ka tobrīd nesu viņu rokā, turot aiz mini statīva, jo tā ir ļoti ērti, un kamera vienmēr gatavībā. Sāku jau domāt par to, ka ne velti man otra kamera ir līdzi. Tā protams ir sliktāka, šī bija speciāli iegādāta šim braucienam, bet žēl viss sabildētais. Tātad izspriedu, ka vai nu esmu atstājis veikalā, vai pie slēpņa. Dodos atpakaļ uz veikalu, jo liekas, ka pie slēpņa man jau viņa nebija. Un jā, šoreiz viss beidzas labi, kamera stāv veikalā, saimniece jau bija izmeklējusies īpašnieku, bet neviens nebija pieteicies. Pasakos un dodos prom. Šī aizmāršība man lika noiet lieku kilometru atpakaļ uz šo namiņu.
Šeit pirmo reizi paņemu un nogaršoju dzeramo ūdeni no upes, ir labs. Ūdens šeit ir dzerams no jebkuras upes, jo tas plūst no kalniem. Pulkstenis tuvojas jau deviņiem vakarā. Pamanu vēl vairāku cilvēku kompāniju, kas aiziet pretējā virzienā. Nobrīnos par tik vēliem gājējiem, bet nu, tā kā pa nakti nesatumst, var arī iet pa nakti un pa dienu atpūsties. Šeit jau pamanu vienu telti, bet es eju tālāk, jo doma telti celt pie upes, jo tā esot vislabāk. Ir kur nomazgāties, ūdeni paņemt un drēbes izmazgāt. Tālumā jau izdzirdu upes šņākoņu, pienākot tuvāk, redzu, ka arī šeit jau divas teltis priekšā. Nedaudz nostāk ceļu arī es savu telti, vieta laba. Izbaudu odu uzbrukumu. Pie vienas no teltīm redzu arī divus tīkliņmaskās, kas mēģina pasargāties no odiem, bet nu neērti ar tādām darboties. Telti uzceļu ātri odu skubināts. Aizdodos uz upi pēc ūdens un izmazgāt zeķes. Upe atrodas lejā no kalna. Telti sanāk atstāt bez uzraudzības, bet te tā visi dara, esot droši. Mazo somiņu ar pasi, naudu, telefonu un fotokameru gan paņemu līdzi. Lejā plūst strauja kalnu upe, ļoti skaista.

Paņemu ūdeni vakariņām, izmazgāju zeķes un dodos atpakaļ. Vairāk no telts laukā nelienu, jo tur laukā ir odi un gribās atpūsties. Šodien pieveikti kādi 25 kilometri kopā ar takas sākumā esošo kalnu. Laiks ļoti labs šodien, apmācies, bet mākoņi augstu, kalnu galotnes gandrīz redzamas. Nokrita tikai dažas lietus lāses, ja būtu saule, tad kustoties būtu karsti. Tika satikti kādi 10 garām gājēji uz takas. Patīkams nogurums, mīksta gulēšana sūnās, svaigs gaiss un upes šņākoņa fonā. Vēl nesen tikai par to domāju, bet nu jau izbaudu.

Endomondo kilometri saskaitīti mazāk, jo baterijas taupīšanas nolūkā GPS tika ieslēgts tikai ik pa laikam, tāpēc līkumi vietām iztrūkst un tas saīsina distanci. Endomondo arī labi var redzēt takas sākumā esošā kalna pieveiktos augstuma metrus.

TURPINĀJUMS

OTRĀ DIENA

Otrā diena - pārbrauciens uz Abisko

No rīta pieceļos pirmais, kaut gan noguļu vēl kādu pusotru stundu pēc modinātāja. Iegāju dušā, šāda iespēja man kādu laiku, ejot pa kalniem, nebūs. Iznākot no dušas, arī pārējie ir pamodušies. Puisis no Zviedrijas saka, ka jūtot gultā ūdeni, atbildu, ka nezinu gan, kā tas tur gadījies. Vēlāk pamanīju, ka minerālūdens pudele, kas stāvēja uz galda, pa nakti bija mainījusi savu atrašanās vietu un bija gandrīz tukša. Visticamāk puisim no Zviedrijas bija ļoti slāpis, un ūdens arī tika izliets gultā. Izgāju uz klāja paskatīties, kā kuģis brauc iekšā Stokholmas ostā. 

Biju domājis piecelties agrāk, lai redzētu brīdi, kad uzrodas krasts, bet to jau biju palaidis garām, prāmis jau bija netālu no piestātnes un brauca starp salām. Atgriežoties pie kajītes, visi kaut kur pamukuši, un šoreiz mana biļete never vaļā durvis. Tiekam iekšā tikai ar personāla palīdzību. Sakravāju somu un vēl ir 10 minūtes līdz izkāpšanai. Lietuvieši atstāj man savus neizdzertos alus krājumus (divas skārdenes), puisis no Zviedrijas atstāj man savu Latvijas sīknaudu, nebūšot kur likt, jo tik drīz uz Latviju nebraukšot. Man jau nav nekas pretī, paņemu alu un santīmus un ejam uz izeju. Atvadāmies no lietuviešiem, un puisis no Zviedrijas sola man parādīt, kur pienāk autobuss uz pilsētas centru, bet es jau iepriekš teicu, ka iešu ar kājām, jāpierod pie slodzes. Paceļam vēl plānoju apmeklēt kādu geocaching slēpni, jo laiks man līdz vilcienam ir ap 7 stundām. Līdz stacijai ir kādi 4 km.  Puisis no Zviedrijas atvadās, es arī pasakos viņam un saku, ka viņš ir labs cilvēks.

Pēcāk nospriedu, ka nav forši tik mazā un slēgtā telpā, un vēl bez logiem uzturēties kopā ar svešiem cilvēkiem, nav ko elpot. Esi krietni ārpus komforta zonas, bet nu jau tas ir garām, esmu ārā. Lasot tikai divus pēdējos teikumus, varētu saprast, ka esmu bijis aiz restēm (smaids). Stāvu viens pie ostas termināļa un garām plūst tūristi, bet īsti viens neesmu, mans kompanjons smagā mugursoma ir tepat blakus. Negribas viņu celt, bet vēl vairāk negribas palikt te tūristu burzmā. Dodos centra virzienā. Pēc neilga laika ieraugu nomaļu uzkalniņu un dodos turp atlaisties zālītē, pārkrāmēt somu un pabrokastot. Beidzot miers. Uzēdu, kādu stundiņu pagulšņāju, lai atgūtos no negulētās nakts. Zviedrijā arī skriešana ir modē, daudzi skrien un velosipēdisti arī ļoti daudz, šeit no kalniņa visu labi var vērot. Pārkrāmēju somu, daļu no sīkumiem saliekot jauniegādātajā mazajā somiņā, un esmu gatavs turpināt ceļu lēnām uz staciju, nu jau mēģinot atrast kādu geocaching slēpni. Vispār jau nepatīk man pilsētu slēpņi, un vēl jo vairāk vienam ir grūti neuzkrītoši to meklēt. GPS koordinātas arī starp mājām nerāda precīzi, un, ja vēl hints (norādes) nav precīzs vai vispār ir tikai zviedru valodā un nav saprotams, tad daudz neiespringu un devos tālāk. Pie pirmā slēpņa tā arī sanāca, slēpni neatradu, bet atradu veikalu. Vajag iepirkt ko dzeramu un galvenais, lai būtu PET pudele, kurā iepildīt ūdeni ejot pa kalniem. Cenas protams 2 – 3 reizes augstākas nekā pie mums Latvijā. Nākošais slēpnis tāds pats kā iepriekšējais. Tālāk nolemju iet gar kanālmalu, tur arī ir pāris slēpņi, kas varētu būt vieglāk atrodami. Pirmajam hints ir "sēdies". It kā skaidrs, pārmeklēju divus soliņus, bet nekā. Nākamais atkal pie soliņa, bet tur aizņemts, un cilvēki ka biezs. Tālāk jau eju saīsinot ceļu nedaudz nost no kanālmalas un slēpņiem vairs virsū neskatos. Pasēžu un atpūšos pie strūklakas, un atkal izeju pie kanālmalas. Šoreiz krīt pirmais Stokholmas slēpnis, hints ir precīzs, pierakstos. Stacija jau te pat netālu, paceļam arī nedaudz pafotografēju. 

Netālu, pēc apmēram 10 minūšu meklēšanas tiek paņemts vēl viens slēpnis. Visu laiku rēķinu cik man vēl ir laika līdz vilciena atiešanai, kad pēkšņi atceros, ka dzīvoju pēc Latvijas laika, tas atšķiras par vienu stundu. Satraukumā nepiefiksēju, ka man ir vēl stunda klāt laika, nevis stunda nost. Pēc nepareiziem aprēķiniem man ir tikai pusstunda līdz vilcienam. Steigšus sāku meklēt pa kurieni var tikt uz staciju, jo priekšā ielas ar barjerām, viadukti un noejas, un nevar saprast, kur jāiet. Pēc laika esmu tomēr pie stacijas, laiks vēl ir. Eju iekšā stacijā un, tikai paskatoties uz tablo, saprotu, ka mans vilciens tikai pēc divām stundām, pieregulēju pulksteni ar pareizu vietējo laiku. Ļoti labi, man ir laiks paēst Makdonaldā, kā plānoju iepriekš, pirms ilgā 18 stundu brauciena vilcienā. Paņemu Vistas burgera komplektu, ļoti garšīgi. Kaut kā liela apetīte, visu laiku gribas ēst. Laikam organisms jūt, ka turpmāk varēs ēst nevis tik cik grib, bet tik cik ir iedalīts konkrētai ēdienreizei.

Pēc paēšanas izeju vēl laukā pastaigāt pa apkārtni, un pēc pailgas meklēšanas krīt vēl viens slēpnis. Tuvumā apskatu vēl Stokholmas Pasaules Tirdzniecības centra ēku un vienu iespaidīgu baznīcu, uztaisu vēl pāris foto, un tad jau mana vilciena atejas laiks ir klāt.

Vilcienu atrodu uzreiz, jo norādes par peronu atrašanās vietām ir skaidras. Vilciens labs, mana vieta, kā īstam solo ceļotājam, vieniniece.

Sēdvieta ir ērta, labs galdiņš, ir kur nolikt mantas un ceļš var sākties. Sākumā pa logu nekā ievērojama nav. Vilciens citās stacijās stāv ilgāk, citās tikai izlaiž/uzņem pasažierus un brauc tālāk. Brīžiem stāv pat 20 minūtes un vairāk, ja zinātu pēc kādas sistēmas tā stāvēšana notiek, tad varētu izkāpt izlocīt kājas, bet negribas, ka vilciens aizbrauc bez manis, tāpēc palieku sēžot. Brīžiem vilciens nobrauc uz blakus sliedēm un stāv, lai samainītos ar citu vilcienu. Te vilcienā ir arī elektrības rozete pie katra krēsla, nebiju ar to rēķinājies un taupīju fotokameras un telefona baterijas. Ieslēdzu GPS un ieraudzīju ar kādu ātrumu brauc vilciens. Nelikās, ka tik ātri, līkumos ar 100 km/h, taisnē uz visiem 150 km/h, vienu brīdi pat sasniedza 163 km/h, iespaidīgi. Zviedriem labs dzelzceļš. Braucot cauri tuneļiem ar tādu ātrumu, nenormāli krīt ciet ausis. Aizgāju uz bistro paņemt kaut ko ēdamu, pa lēto neko dabūt nevar, bet būšu jau pieradis, Latvijā viss liksies lēts. Paēdu vakariņas, un, novācot galdu, mana pierakstu burtnīca iekrita priekšējā krēsla konstrukcijā. Neveiksmīgi tur tāda šķirba atstāta, kur vis kaut ko var iemest. Domāju jau, ka nāksies rakstīt pa jaunu vairāk kā četras lapas, bet tomēr sēdekļa un atzveltnes salaiduma vietā varēja ar mokām iebāzt pirkstus un sasniegt burtnīcu, un izvilkt laikā. Labi, ka tā, tikai sanāca iztraucēt tikai priekšā sēdošos. Nu jau ir pusdivi naktī, un te tā arī nav pilnībā satumsis, jo esam tuvu polārajam lokam. Rīt ap 11:00 būsim galā, un  ar šo vilcienu būs nobraukti ap 1300 km. Būšu sasniedzis kāroto neskartās dabas stūrīti.

TURPINĀJUMS

PIRMĀ DIENA

Pirmā diena - pārbrauciens ar prāmi uz Stokholmu

Pienācis 1. jūlijs. Valda neliels satraukums par manu kreiso kāju, kura tika satraumēta sagatavošanās, pārbaudes pārgājienā no Liepājas uz Kolku. Par citu neko nesatraucos, kaut kolēģi un paziņas ir bažīgi, ka braucu viens pats un arī valodu nezinu. Brauciens no Liepājas uz Rīgu ir veiksmīgs, kaut gan ceļa remontu dēļ autobuss kavējas par vairāk kā pusstundu. Laiks man ir rezervē un Rīgā vēl jānopērk guļammaiss un mazā somiņa, kur salikt sīkumus. Vēl pārtikas veikalā nopērku ūdeni, maizi, desu, bulciņas un, sakraujot to visu jau tā pilnajā somā, tās smagums kļūst ievērojams, it kā tur būtu sakrauti akmeņi. Svēris gan pagaidām neesmu, bet liekas, ka kādi 20 kilogrami varētu būt. Izstaigājoties pa Rīgu kādus 7 km, ir nojauta, ka viegli nebūs. Esmu sasniedzis Rīgas pasažieru ostu. Nobildēju prāmi no ārpuses un dodos iekšā.

Ar prāmi, kurā ir nakšņošana, braucu pirmo reizi. Izdodas visu paveikt bez personāla palīdzības. Piereģistrējoties pašapkalpošanās terminālī no tā izkrīt mana biļete, kuru noskenējot var tikt kuģī un savā kajītē un kupons 50% atlaidei alum vai sidram, kuru gan nedomāju izmantot, jo uz kuģa tāpat viss ir dārgs, arī rēķinot kopā ar atlaidi.

Kajītē satieku puisi no Zviedrijas, kurš runā arī labi angliski. Viņš ir bijis Latvijā atvaļinājumā uz nedēļu ar draugiem, bet tie lido ar lidmašīnu atpakaļ. Viņš brauc uz Latviju, jo te viss ir lētāks un arī klubi ir atvērti katru dienu, ne tikai piektdienās un sestdienās. 

Es eju laukā uz klāja skatīties, kā kuģis brauc laukā pa Daugavu no ostas. Uztaisu pāris foto, sagaidu, kad izbraucam no ostas jūrā un eju atpakaļ uz kajīti.

Atklātā ūdenī arī vējš pūš stiprāk, un ārpusē vairs nav tik patīkami. Dodu ziņu arī mājiniekiem, ka ar mani viss OK. Atgriežoties pie kajītes, divi puiši nesekmīgi mēģina atvērt manas kajītes durvis. Izrādās mūsu kajītē aizpildītas arī abas atlikušās vietas. Viņu biļetes nez kāpēc durvis never vaļā, tāpēc es atveru ar savējo. Viņi ir no Lietuvas un brauc uz Zviedriju, lai tālāk nokļūtu Norvēģijā, kur viņiem strādā vecāki. It kā ciemos, bet laikam arī meklēt darbu. Puisis no Zviedrijas  iestiprinās ar Finlandia un saka, ka pat te uz kuģa viss esot krietni lētāks nekā Zviedrijā. Piedāvā man arī iedzert. Pirmajā reizē atsakos, otrajā piekrītu uz vienu glāzi. Parunājam vēl par šo un to, un es dodos paskatīties, kas notiek laukā uz kuģa. Tur satieku lietuviešus no mūsu kajītes, iedzeru alu ar viņiem un uztaisu foto.

Parunājamies un es dodos vēl pastaigāt pa kuģi. Lietuvieši arī māk angliski un  puisis no Zviedrijas  teica, ka zviedri ap 80% brīvi runā angliski. Uz kuģa ir bezmaksas Wi-Fi internets, pasēžu internetā, un pēc brīža iet garām  puisis no Zviedrijas  ar lietuviešiem. Viņi iet gaidīt loterijas rezultātus uz klubu, kur izlozē dažādas balvas starp loterijas biļeti nopirkušajiem pasažieriem. Mani arī aicina līdzi. Visi turpina ar alu, un es arī pa vakaru izdzeru vairākus alus un izlietoju arī savu 50% atlaides kuponu, kuru sākumā domāju neizmantot. Tika iemēģināta arī deju grīda. Loterijā nepalaimējās, un tā mēs visu vakaru pavadījām te vienā, te otrā uz kuģa esošajā klubā. Kuģis bija diezgan patukšs. Ap pustrijiem naktī mums bija gana, lietuvieši vēl kaut kur klīda apkārt. Atgriežoties kajītē,  puisis no Zviedrijas  man prasīja man, lai es paskatos vai sviestmaizes, ko viņš pircis veikalā, ir ar vistas gaļu. Es uzreiz sapratu, ka viņš baidās no cūkgaļas, un viņš apstiprināja, ka ir musulmanis. Vispār jau tikai pēc tam ieskatoties, varēja nojaust, ka viņš nav vietējais, bet varētu būt no kādas musulmaņu zemes. Viņš man vēl prasīja, ko es domāju par musulmaņiem un ar ko manuprāt viņi atšķiras no kristiešiem, uz ko es atbildēju, ka neesmu reliģiozs un man nav viedoklis šajā jautājumā, lai beigtu runāt par šo tēmu. Vispār cik zinu, tad musulmaņiem alkohols nav atļauts, un palika neomulīgi vienā kajītē ar piedzērušos musulmani, bet vispār jau tas puisis no Zviedrijas bija ļoti labs cilvēks. Miegs šonakt nebija no tiem labākajiem, un bez pārsteigumiem jau arī neiztikt. Pamodos naktī no skaņas, ka līst ūdens. Apkārt bija tumšs un sākumā domāju, ka puisis no Zviedrijas nav ticis līdz tualetei. Pēc tam viņš vēl nemācēja atrast savu gultu un bija plānojis gulēt manas gultas kājgalī. Ieslēdzu gaismu un uzprasīju, kas notiek, un viņš sapratis, ka nav savā gultā, pārvācās uz savējo. Kaut kad pa nakti uzradās arī abi lietuvieši. Varbūt kādu stundu dabūju iemigt. Kas to būtu domājis, ka brauciens ar prāmi izvērtīsies tā. Biju iedomājies, ka mierīgi vērošu jūru un kārtīgi izgulēšos.

TURPINĀJUMS

SĀKUMS

Ceļojums pa Kungsleden taku

Viss sākās ar to, ka internetā uzgāju informāciju par Kungsleden taku un uzreiz iepatikās un gribējās tur aizbraukt. Man ļoti patīk neskartā daba un tur tāda ir. Sajūsmā visiem biju izstāstījis, ka plānoju tur braukt un tad jau plāns bija jārealizē. Bija doma braukt jūnija beigās, jūlija sākumā, jo šajā laikā tur ir polārā diena, kad saule vakarā nenoriet un pa nakti ir gaišs. Gribējās redzēt kāda ir pusnakts saule. Bet šajā laikā tur esot ļoti daudz odu, bet augustā un septembrī vairs nav tik daudz odu, bet atkal nav vairs polārā diena. Domāju pārbaudīt vai tik traki tur ir ar tiem odiem, Latvijā jau arī brīžiem ēd nost dzīvu, tāpēc gan jau tikšu galā. Tiem, kas nezin kur tas atrodas:

Skatīt lielāku karti

                Nākot tuvāk laikam (nedaudz vairāk kā mēnesis), tik noskatītas biļetes par labākajām cenām, prāmis Rīga – Stokholma LVL 27.00 un vilciena biļete Stokholma – Abisko, kur atrodas viens no takas galiem, LVL 55.00. Abas biļetes izvēlējos lētākās iespējamās bez ekstrām, prāmī guļvieta 4-vietīgā kajītē bez loga uz otrā klāja, kas laikam sanāk zem ūdens līmeņa, diezgan neomulīgi iedomājoties, ka esi zem ūdens un vilcienā sēdvieta kopējā vagonā. Vilciena biļetes cena ir mainīga un pērkot apmēram divus mēnešus iepriekš, var dabūt labāko cenu. Atpakaļ ceļu negribējās atkal caur Stokholmu, bija doma atgriezties caur Norvēģiju, tāpēc atpakaļ ceļam biļetes uzreiz netika iegādātas, jo nebiju vēl izpētījis, kā vislabāk būtu nokļūt mājās. Kamēr domāju, biļetes vilcienam uz Oslo palika par 9 latiem dārgākas, bet nu nekas, jo vilciens Norvēģijā ir lēts un līdz Oslo biļeti nopirku par LVL 36.00 un lidojums no Norwegian uz Rīgu tika iegādāts par LVL 35.00, ieskaitot nododamo bagāžu. Pirms brauciena tika nopirkta lētākā apdrošināšana ceļojumam, kura sedz tikai medicīniskos izdevumus, bet vairāk jau man neko nevajag. Tika sastādīts līdzi ņemamo mantu saraksts šāds:

                -telts

                -guļammaiss

                -paklājiņš

                -lietus pārvalks somai

                -gāzes deglis

                -gāzes balons

                -katliņš

                -bļodiņa

                -krūzīte

                -karote

                -nazis

                -ekipējuma remonta komplekts

                -salvetes

                -ziepes

                -dvielis

                -zobu pasta un birste

                -spogulītis

                -skuveklis

                -cepure

                -saulesbrilles

                -zāles pret saaukstēšanos

                -šķiltavas

                -pildspalva, papīrs

                -foto kamera

                -telefons

                -drēbes

                -pārtika

                Pēc ceļojuma izrādījās, ka lieku neko nebiju paņēmis, bet varēja vairāk ņemt kalorijām bagātu pārtiku un nedaudz variēt ar drēbēm.
            Ceļojuma kopējais laiks 24 dienas no 1. jūlija līdz 24. jūlijam. Ar kājām veicamais attālums tika plānots ap 300 km, dienā noejot ap 20 km.

                Kā man veicās ceļojuma laikā, vari izlasīt turpinājumā.

TURPINĀJUMS